One country – two systems
Daudzi nezin, ka Hongkonga un Ķīna ir viena valsts, Hongkonga ir Ķīnas īpašais administratīvais reģions ar visādiem atvieglojumiem priekš darījumiem ar ārzemniekiem, taču paši ķīnieši uz un no turienes tik viegli netiek, vajag īpašu atļauju un to var dabūt tikai reizi mēnesīm, ja esi Guangdong provinces iedzīvotājs. Tūristiem uz Hongkonku aizbraukt ir viegli – bezmaksas. Taču šķērsot robežu no Hongkongas uz Guangdong provinci nevar, vajag īsto Ķīnas vīzu, kas ir visai dārga, 60 Eur un to jātaisa Latvijā, vēstniecībā. Hongkongas atsevišķā ekonomikas sistēma ir daļa no lielā plāna ko viņi sauc “One country – two systems”.
In China, we eat everything in the sea, except the boat, and everything in the air, except the airplane.
Tā man vakariņās teica mūsu vietējais draugs Andrew. Viņš gan pats ir daļēji indonēzietis. Visiem ķīniešiem te ir rietumnieku vārdi, jo viņi domā, ka viņu īstos vārdus mēs nedz atcerētos nedz saprastu. Tāpēc te ir visādi Andrew, Thomas un Jessie.
Cilvēkiem ar dažādiem aizspriedumiem pret ēdienu te būtu ļoti grūti. Ja tu neēd kāda konkrēta tipa ēdienu – gaļu, zivis, sēnes, olas – vienalga ko konkrētu – te būs ļoti grūti atpazīt vai šī konkrētā lieta ir tevis izvēlētajā ēdienā vai nav. No visa ko esmu redzējis, pēc izskata un garšas var atpazīt labi ja 10% ēdiena. Lielākā daļa ir tāda, ka pat grūti identificēt vai tam ir kāda no mums pierastajām garšām (salds, sāļš, rūgts, skābs. starp citu japāņiem ir arī piektā garša, umami). Arī brokastis viesnīcas “western restaurant” ir visai amizantas, bez omletes gandrīz neko citu nevarēja identificēt. Vakardienas vakariņas gan bija fantastiskas, tā ka garšīgu ēdienu te ir ļoti daudz, tikai nerēķinies ka tu sapratīsi ko tu ēd. Rīsu kūku, melno sēņu pudiņu, vai ceptu austeri.