Day after tomorrow ekspedīcija
Vakar atstājām sievas mājās, un vakarā pa tumsu devāmies pastaigāties pa ledu. Jāsaka, Sniķeru salas iekarošana bija visai bailīga vismaz turpceļā. Ledus tumšs un draudīgs, ar plānu sniedziņu dīvainos rakstos. Nevienas pēdas, gājēji no šīs puses bijām pirmie. Kaže pēc tam atklāja, ka mūsu virzienā ledus tikai nesen esot parādijies.
Tālāk devāmies uz mangaļsalu, jo tur bija plānots apmeklēt dzelzbetona kuģa “Lady Cotlin” vraku, kuģis šeit nogrima 1951. gadā un no krasta ir labi redzams. Vasarā man kā ne-īpaši peldētājam te ir neiespējami nokļūt, jo vraks atrodas vismaz 300 metrus no krasta.
Jūras krastā smuki sastumts ledus, blakus molam peld ledlauži, mīnus astoņpadsmit grādu, vaigos kož.
Ceļš no automašīnas līdz kuģim bija visai garš, droši vien ap trim kilometriem, jo mēs kā labi pilsoņi atstājām mašīnu pirms ķieģeļa. Vraks no tumsas iznira ļoti iespaidīgi, fantastisks skats.
Iekšā lienot sajūta bija kā kādā alu ekspedīcijā, lienam caurumos un ejās uz vēdera, lāstekas ķeras aiz drēbēm, auksts, nenormāli slidens, viss kuģis sasvēries nepatīkamā leņķi, ka viss šķiet ir kājām gaisā.
Ekspedīcija aizņēma nedaudz virs četrām stundām, atgriezāmies vēl pirms pusnakts, totāli pārsaluši. Tipisks otrdienas vakars?
