Auto
Nezinu kā es to palaidu garām, bet liela daļa draugu tiesības nolika praktiski uzreiz pēc skolas. Kad viņi sāka iet autoskolā, es nemaz nepamanīju. Iespējams pamanīju, bet nepievērsu uzmanību. Toreiz naudas nebija, mašīnas nevienam ko pamācīties arī nebija, un tas vispār neinteresēja. Es biju pārliecināts velo braucējs. Gluži kā tajos laikos bija pārliecināti anti-telefonisti, kas zvērēja nekad dzīvē nelietot mobilos telefonus, es biju līdzīgas kategorijas anti-braucējs.
Un tā, noturējos gandrīz desmit gadus no iespējamā tiesību iegūšanas laika.
Principā es uzskatu, ka šis ir labākais variants kas priekš manis ir varējis būt. Esmu izbraukājies ar velosipēdu krustu šķērsu, redzējis vietas kuras jāredz tikai klusumā braucot ar riteni, pierādijis sev visādas lietas kas sev ir jāpierāda. Jo ņemot vērā, ka man ļoti patīk braukt ar auto, diez vai es tik daudz būtu izbraukājis ar velo ja tiesības būtu ieguvis astoņpadsmit gados.
Papildus velo faktoram, es uzskatu ka man tiesības iegūt šajā vecumā ir saprātīgāk arī dēļ skata uz pasauli. Esmu ilgstoši atradies pasažiera statusā, esmu daudz ko redzējis un rēķinos ar to kas notiek uz ielām. Centru zinu gandrīz no galvas, noteikumus lielāko daļu zinu no pieredzes satiksmē. Ko es zināju astoņpadsmit gados? Praktiski neko, ar auto ārpus Rīgas es īpaši nekur nebiju bijis un centru biju apmeklējis pāris reizes. Šobrid esmu mierīgāks, saprātīgāks un rēķinos ar to, ka karalis uz ielām neesmu es, bet kāds no septiņām atsaldeņu auto markām (septiņi ir tāds nejaušs skaitlis, šeit es gribu tikai norādīt uz to, ka katram autobraucējam ir kādas konkrētas markas ko viņš necieš uz ielām kā braucējus, bet tās nekad nesakrīt un nav konkrētu kretīnu auto marku. Labi, biežāk te iederas piektās sērijas pajauni melni BMW, bet tie tik pat labi var būt paveci Audi 80, Golfi, Voyager miniveni, kabluki, žiguļi utt.).
Pirmo reizi auto skolā pieteicos pirms trim gadiem, bet toreiz sagadījās, ka neilgi pēc teorijas uzsākšanas bija jābrauc komandējumā, tad vēl vienā, un tad vēl vienā un beigās es visu biju totāli iekavējis ka vienkārši pametu to lietu. Tagad vasarā izdomāju atsākt, iestājos citā autoskolā. Pirmajās lekcijās jau secināju ka tā bija kļūda, ārā karsts un saulains, bet man trīs (fucking TRĪS) stundas jāsēž mazā piesmakušā telpā, klausoties nenormāli garlaicīgā un monotonā ex-military stila vecī, kas nepieļauj pat skatienu pa kreisi uz logu. Risinājums nāca pavisam negaidīti. Jaunā autoskola lika man aiziet uz veco, izņemt medicīnas izziņu kas tur bija palikusi glabāšanā. Aizejot uz turieni, man atgādināja, ka līgums vēl esot spēkā 6 mēnešus (kopā trīs gadi) un es varu vienkārši turpināt iesākto, mājās pats samācoties teoriju. Man pat nebija jāiet vēlreiz teorijas kurss, es varēju tikai atsvaidzināt atmiņu un nolikt eksāmenu.
Tā nu es pametu autoskolu numur divi, un ķēros klāt nesistemātiskai un vāji motivētai pašmācībai. Kad nav ex-military vecis un 3 stundas dienā bez iespējas aizbēgt, grūti sevi piespiest mājās pēc darba kaut ko vēl mācīties. Tā nu es čikājos un bremzēju visai ilgi, online eksāmens gross mājaslapā jau sāka murgos rādīties, un pat pēdējā dienā pirms eksāmena es nebiju pārliecināts, ka to vispār ir iespējams nolikt. Totāli biju aizmirsis kā tas ir mācīties, kur nu vēl to darīt pašam.
Tagad ir tik grūti noticēt, ka tas viss tik pēkšņi ir beidzies, un tiesības ir rokā. Es joprojām reizēm aizmirstu, un šķiet tūliņ atkal vajadzētu patrennēties likt eksāmenu datorā. Tik ilgs un grūts tas ceļš ir bijis, un beidzot tas ir pagājis.
Tāda brīvības sajūta! Jebkurā brīdī es varu iesēsties mašīnā, un nevienam neko neprasot (lai mani aizved) doties vienalga kur, uz citu pilsētu, vai uz vietu Rīgā uz kuru iepriekš doties nozīmētu vairākas gaidīšanas pieturās salstot (tagad ziemā). Ar velosipēdu jau arī bija robežas, pa ceļam uz mājām no Pērnavas ielas es diez vai varētu iebraukt juglā, un tad aizšaut uz ganību dambi. Tagad tas viss ir iespējams.
Neizsakāmi liels akmens no sirds novēlies, ļoti liels ķeksītis ieķeksēts. Ko šogad vēl varētu panākt?