Scarborough Fair
Ļoti ilgi nebiju to pamanijis, bet divas no man ļoti tuvām dziesmām, patiesībā ir viena un tā pati dziesma.
Balstīta uz 17.gs skotu balādi “The Elfin Knight” (iesaku palasīt), šī ir viena no tradicionālajām tautasdziesmām par Scarborough gadatirgu (uz kuru braukuši arī mūsējie no Baltijas). Kāds folk dziedātājs Martin Carthy bija izveidojis tai modernu aranžējumu, un parādijis to diviem cilvēkiem, dažādos laikos. Vispirms no amerikas atbraukušajam Bobam Dilanam, un nedaudz vēlāk – Polam Saimonam.
- gadā Bobs Dilans izlaida savu leģendāro “The Freewheelin’“ kur šī dziesma ar izmainītu tekstu parādās kā fantastiski skaistā “Girl from the North Country”:
Well, if you’re travelin’ in the north country fair
Where the winds hit heavy on the borderline
Remember me to one who lives there
She once was a true love of mineWell, if you go when the snowflakes storm
When the rivers freeze and summer ends
Please see if she’s wearing a coat so warm
To keep her from the howlin’ winds
Divus gadus vēlāk Simon and Garfunkel izlaiž ne mazāk leģendāro (varbūt nedaudz mazāk) “Parsley, Sage, Rosemary and Thyme”:
Are you going to Scarborough Fair?
Parsley, sage, rosemary and thyme,
Remember me to one who lives there,
She once was a true love of mine.Tell her to make me a cambric shirt,
Parsley, sage, rosemary and thyme,
Without no seam nor needle work,
Then she’ll be a true love of mine.
Kā redzams, Simon and Garfunkel izmantojuši seno tekstu viens pret viens, bet Bobs Dilant ir izmainījis galveno domu – viņa bijušajai mīlestībai viņš lūdz uzdāvināt mēteli, taču balādē orģināli ir teju vai pretēji – tiek piedāvāts lai meitene uzšuj mēteli bez vienas šuves, un tikai tad “viņš" apsvērs viņu ņemt atpakaļ pie sevis.
Nabaga Martin Carthy pēc tam esot nedaudz apvainojies, jo abi minētie savos albumos minējuši sevi kā autoru. Martins gan neko nav pasācis, tikai ieteicis lai viņi nomaina tekstu autoru pret “traditional folk song”.
Stāsti dziesmu tekstos ir viena no manām vājībām. Lielākā daļa no maniem “vis-vis” albumiem ir tādi galvenokārt jo satur skaistus stāstījumus bez mūsdienu stila brain-dead “pump it up, pump it up, bone the bitch, bone the bitch”.
Tieši šodien klausījos Rod Stewart “Gasoline Alley” albumu un domāju, ka būtu jāsalauž rokas tam cilvēkam, kas astoņdesmito gadu sākumā Rodam ieteica izmēģināt sintezatoru. Paklausies, noteikti iesaku, viens no maniem mīļākajiem albumiem. Astoņdesmitajos labie teksti gan saglabājās, un “Young Turks” ir fantastiski skaista dziesma neskatoties uz sintezatoriem. Tiesa gan, laikam vienīgā kas viņam ir laba no tās desmitgades.