South of the border
Melns kaķis, studentu protests, džezs tumšā klubā, makaroni uz plīts, meitenes auss, uzdoti jautājumi, neatbildēti jautājumi, izmisums, vientulība, lietus, miers, mājiņa kalnos, plates, nesasniedzama mistērija, nelaimīga mīlestība, zuši, Watanabe. Dažas no lietām ar kurām man asociējas Murakami. Neviens cits rakstnieks man neliek sajust tādu siltu mieru, vai sāpīgu pārdzīvojumu. Gluži kā esmu no specefektiem pārbagātām filmām ar saraustītu steidzīgu sižetu reducējies uz mierīgām filmām kur cilvēks visu sižeta laiku var sēdēt un skatīties pa logu uz lietus lāsēm, tāpat arī grāmatās – Murakami spēj vienkāršos vārdos attēlot gan skaistumu, gan reizēm absurdākās fantāzijas. Bez steigas, bez specefektiem.
Plauktā stāv visas viņa grāmatas, bet to lasīšanai es atvēlu īpašu laiku. Katru teikumu izbaudu, pārlasu, pārdomāju. Burtiski apēdu vārdus. To grāmatu nav tik daudz lai pārskrietu tām pāri. Bet arī tad, kad būšu visas izlasījis, man vienmēr paliks vēl, jo šīs grāmatas es varu lasīt neskaitāmas reizes. Atmosfēras, emociju, skaisto un vienkāršo vārdu dēļ.