Tron 2
Pirmo Tron es atceros visai vāji, bet redzējis esmu, un gaismas močus atceros. Ļoti patika, ka galvenās lomas atveidotājs arī pēc divdesmit gadiem ir tas pats Jeff Bridges, kurš šoreiz gan ir daļēji arī The Dude (Big Lebowski) ādā, un bieži izsper pa frāzei no stila “That was radical, man!”
Filmā man vislabāk patika mūzika, kas jau skatīšanās laikā visu laiku atgādināja krustojumu no Jean-Michael Jarre “Oxygene” un Philip Glass “Koyanisqatsi”. Neticiet, paklausieties. Samiksē Žāru ar Glāsu, pieliek Daft Punk bītus un sanāks jums Tron OST. Konkrēti dziesma no skaņu celiņa ar nosaukumu “The Son of Flynn”:
Pati filma bija tumša un ar visai neskaidru sižetu. It kā būtībā tāda tīniska action filma. No otras puses gribētos domāt ka tomēr vairāk kā tas. Mūzika droši vien izglābj. 3D efekti pablāvi, ļoti reti. Sižetā bija iepīts gan Hitlers ar genocīdu, gan Dievs ar savu dēlu Jēzu, gan tas ka Open Source nav tik forši kā sākumā liekas (nopietni!) bet arī tas, ka Microsoft ir slikts utt. Diezgan daudz šīzes. Protams veidotājiem kā parasti no datoriem maz saprašanas, bes es jau esmu pieradis datormuļķības filmās ignorēt, jo tā ir viena no lietām kas nekad nemainās.
Nu nezinu, es biju gaidījis nedaudz vairāk, un es pat nezinu kāpēc. Tas nav Matrix, no šī sižeta filmām Matrix tomēr vēl ir karalis. Protams uz kino es eju tikai ja ir kāda grandioza specefektiem bagāta filma kurai vienkārši prasās lielo ekrānu un daudzkanālu skaņu tā lai grīda rīb, un tas šeit arī ļoti palīdz. Tron ja skatās tad kino. Patiesībā jau gandrīz visas filmas kinoteātrī šķiet granziozākas nekā ir mājās. Droši vien mājās skatoties Trons būtu vēl neizteiksmīgāks. Movielens bija paredzējis 3.5/5 (es nebiju iepriekš to redzējis) un jāatzīst ka piekrītu. Tāda viduvēja filma, ar puszvaigzni par mūziku un specefektiem.