Šonakt sapņoju par twitter. Sapņoju, ka beidzot pēc ilga pārtraukuma tur ielogojos paskatīties, un interfeiss bija izmainījies līdz nepazīšanai, un es atmetu ar roku.
Jā, Twitter es neemu ielogojies jau mēnesi. Neesmu arī lasījis citos veidos. Protams, arī šis bloga ieraksts tur parādīsies kā links, bet to nodrošina automātiskais WordPress spraudnis, un Twitter šeit spēlē tikai bloga reklāmas platformas lomu.
Kāpēc tas viss? Twitter aizņēma pārāk lielu daļu manas dienas. No rīta pa ceļam uz darbu, darbā, braucot mājās, esot mājās. Katru lietu ko es redzēju, vai iedomājos, es gribēju ierakstīt twitter.
Bet kam tas viss? Patiesībā nevienu tas neinteresē. Man tur bija vairāk kā 700 sekotāju, bet reāli ieinteresēti bija labi ja desmit. Tur ielikti linki dod labi ja 30 apmeklējumus. Lielākā daļa sekotāju ir boti, spameri, reklāmas konti, cilvēki kuri seko tikai lai tu sekotu pretim, un neaktīvie lietotāti. Twitter ir nenozīmīgs pašreklāmas un egoisma portāls.
Turklāt viss ko tur raksti, pazūd nebūtībā. Nav normāla veida kā saglabāt vecos ierakstus (ir visādi kreisie veidi, bet neviens no tiem nemācēja saglabāt garumzīmes), nav veida kā ērti pārskatīt vecos ierakstus (izņemot 35 reizes spiežot More, pa starpai plēšot matus no galvas).
Un galu galā, tas man apnika, jo lēnām pārvērtās par Tvnet komentāru bezgalīgu plūsmu – truli, iedomīgi, visszinoši.
He, protams – viss šis ieraksts, un galu galā blogs kā tāds, ir precīzi tas pats ko es šeit sarakstīju par twitter. Bet tas ir mans blogs, mana personīgā vieta, mans stūrītis. Es te varu brīvi izpausties, nesatraucoties par sekotāju skaitu.