Filmas ceļojums
Braucienā uz dienvidameriku, man somā bija divas filmiņas. Katrai valstij pa vienai. Tās bija jūtīgas Fujifilm Natura 1600 filmiņas, kuras iepriekš biju pasūtijis no Japānas. Eiropā un ASV tādas nepārdod, tās pārdod galvenokārt komplektā ar Fuji Natura fotoaparātu, kurš tiek reklamēts kā “dabīgi skati bez flash” vai kaut kā tamlīdzīgi. Filmai esot ļoti labas krāsas un patīkams grauds.
Katrā ziņā brauciens ar filmu somā arī bija pamatīgs eksperiments, jo kā zināms – rentgena staros filmu nedrīkst likt, jo tā var tikt sabojāta. Pirms katras somu pārbaudes man bija jājautā, lai filmiņas apnes apkārt pārbaudes iekārtām, un tā kā man bija kopumā jālido septiņas reizes, tik pat daudz bija arī pārbaužu. Ak jā – ceļojām tikai ar rokas bagāžu.
Oficiāli, cauri rokas bagāžas skeneriem droši var laist filmas ar jūtību ISO400 vai mazāku (lielās bagāžas skeneri esot spēcīgāki, filmu tur nevajag vest), tāpēc man bija visai liels risks, ka filma neizdzīvos visus septiņus lidojumus. Galu galā, vai tiešām man izdosies visiem muitniekiem ieskaidrot, ka bundžiņās nav paslēpts C4 plastiskais spridzeklis?
Par pirmo pārbaudi jau rakstīju. Latvijas robežsargi izrādijās paši kretīniskākie, jo papildus neticībai par filmiņu, viņi arī vēlējās lai es uzrādu izziņu, ka esmu profesionāls fotogrāfs (absolūtas muļķības), jo man līdzi bija netipiski daudz fotoaparātu (divi fotoaparāti, viena videokamera un viens statīvs). Diskusijās nevēlējos iesaistīties, māju ar galvu, un smaidīju, lai tikai mani laiž cauri. Pārbaude tāpat bija trīsreiz ilgāka kā citiem, un arī par filmiņām man sākumā negribēja ticēt.
Parīzes lidostā nezināja vai man ir taisnība, atsauca citus darbiniekus, aprunājās, beigās atļāva filmu neskenēt, bet līdzīgi kā Rīgā, tiku pakļauts lielākai pārbaudei kā citi.
Tālākie lidojumi Brazīlijā un Kolumbijā bija ļoti viegli, tur visi bija saprotoši, un varēja redzēt, ka neesmu pirmais lidotājs ar filmu. Zināja arī par ISO400 ierobežojumu. Taču pēdējais lidojums no Parīzes uz Rīgu gan nebija tik gluds. Robežsargs bija īpaši uzstājīgs, ka man ir vai nu filma jaatstāj, vai nu jālaiž cauri mantu skenerim. Atsauca arī citus, bet tie tikai piekrita pirmajam. Mēģināju pastāstīt, ka manas bildes tiks samaitātas, ja skenēsim filmu, taču robežsargs sagrozīja noteikumos rakstīto, un mēģināja man ieskaidrot, ka ISO1600 nekas nenotiks.
Starp citu labs situācijas apraksts ir atrodams pie Kodak.
Katrā ziņā mana argumentācija nebja efektīva, un nācās laist filmu cauri skeneriem. Cerēju, ka Kodakam ir taisnība, un rokas bagāžas skeneris ir vājāks nekā lielās bagāžas skeneri, un ka viena reize ir labāka nekā visas septiņas reizes.
Starp citu interesanti arī, ka līdzi esošais statīvs nesagādāja problēmas sešos lidojumos, bet lidojumā no San Paulu uz Kolumbiju sieviete vēlējās, lai es viņu metu ārā kā tādas aizmirstas šķēres vai ūdens pudeli, un man vajadzēja ilgi diskutēt lai man atļauj iet atpakaļ uz check-in lai to nodotu bagāžā.
Beidzot esmu filmu attīstijis, un izskatās, ka ar vienu rokas bagāžas skenēšanas reizi nekas diži slikts nav noticis arī ISO1600 filmai. Tas gan protams nenozīmē, ka droši varēju neko neteikt visas septiņas reizes.
Ceru, ka kāds no lasītājiem vēl fotografē ar filmu, un viņam noderēs šī mana pieredze.