Pirms braukšanas, lasīju, ka Salvadorā ir milzīgs melnādaino procents, jo šeit savulaik biezā slānī sabraukuši emigranti no Āfrikas, turklāt šī pilsēta arī ir bijusi nozīmīgs vergu tirdzniecības punkts. Patiesībā melno te nav īpaši daudz, nu tādu – āfrikāņu tipa. Tumšāku spāņu tipa cilvēku te protams ir daudz, bet tādu ir pilna Brazīlija. Godīgi sakot man Brazīļu meitenes ne visai. Neredzēju nevienu, kur gribētos teikt wow. Atbraucām uz Kolumbiju, un uzreiz jau hoteļa lobijā bariņš smuku meiteņu stāv. Cita lieta.
Brazīlijā, tāpat kā tagad Kolumbijā, mēs atradāmies dēļ mūsu kompānijas organizēta klientu saieta. Te sanāk cilvēki kas lieto mūsu produktus, mēs viņiem pastāstam par Latviju, pastāstam par produktiem, tad viņi paši viens otram uz skatuves pastāsta par savām produktu lietošanas metodēm, palielās ar saviem datortīkliem – divas dienas pa astoņām stundām. Paraleli prezentācijām ir arī mūsu izplatītāju stendu izstāde, tāds kā neliels Expo. Šoreiz te bijām tikai trīs cilvēki, kas priekš apmelētāju skaita (kuri nesaprot ne vārda angliski) bija pamaz.
Godīgi varu teikt – es domāju, ka mūsu kompānija ir vislabākā visā Latvijā. Kura cita kompānija varētu vairākas reizes gadā braukt uz šaubīgākajiem pasaules nostūriem, un vienmēr savākt simtiem fanu, kas atnāk tāpat vien, lai ar mums nofotografētos (ļoti ļoti daudz reižu) un padzertu alu ar citiem faniem? Nevaru izdomāt valsti kur nav mūsu fanu. Pat Irākā ir pa pilno. Ziemeļkorejā diez vai, arī Japānā ir pamaz, bet domāju neliels pasākums sanāktu tāpat. Šoreiz Brazīlijā atnāca seši simti cilvēku. Un Salvadora nav galvaspilsēta, vai pat lielākā pilsēta.
Par angļu valodu – nu tik tiešām, pat tie cilvēki kuri itkā epastos kaut cik raksta angliski, šeit neko nerunā. Dažus vienkāršus teikumus, palīdzot žestiem, un jautājot citiem cilvēkiem dažādus vārdus. Nezin ne “yes”, ne “shirt”, ne “open” vai “close”. Pavicina rokas gaisā, pasmaida un iet prom. Kautrējas arī.
Sestdien pēc pasākuma aizbraucām uz Pelourinho, pilsētas centru. Braucām ar autobusu, lai jautrāk. Kopā ar diviem Poļiem, kurus minēju iepriekšējā rakstā par Kolumbiju. Karstums nenormāls, esmu galīgi apdedzinājies, ar visu krēmošanos. Naktī rāda 26C ārā. Dienā rāda 33C, bet saulē noteikti ir vairāk. Džeks no Belo Horizonte teica, ka pie viņa esot 40C un te esot vēl normāli. Nespēju iztēloties.
Pilsētas centrā uztvēru vairākus objektus, ar kuriem Salvadora ir atpazīstama pasaulē. Pirmais ir milzīgi augstais lifts augšā klintī, uz kuras ir vecpilsēta. To droši vien varētu nezināt, bet tas ir tāds kā pilsētas simbols. Otru zinās teju vai visi lasītāji – Maikla Džeksona dziesma “They don’t care about us” (otrā tās versija) ir filmēta Salvadoras ielās. Klipā visiem ir “Olodum” krekliņi ar krāsainu miera simbolu – Olodum ir Salvadoras melnādaino kustība, kas spēlē baigi foršās bungas. Olodum, Maikls Džeksons un minētā dziesma te ir visur. Apskatījām klipā redzamās vietas, un pasēdējām uz klints malas nelielā kafejnīcā dzerot ledusaukstu alu. Bilžu galerijā tas viss ir redzams.
Izstaigājām centru, nopirkām dažus niekus – neko lielu, jo mums nav bagāžas, tad devāmies paskatīties ostu. Tur tante-tūristu-vācēja mūs gribēja piespiest nopirkt biļetes uz kautkādu mistisko pludmali kur viss esot baigi kruta, un par mūsu jautāto Barra pludmali (kas ir relatīvi netālu) pateica “that beach is shit, it’s for gays, are you gay and like shit?” Nākamajā dienā par spīti aizbraucām uz Barra, un bildēs jau var redzēt ka nemaz tik slikti nebija.
Pludmale gan pārbāzta tā, ka grūti paiet. Okeāns superīgs, zils un tīrs. Apkārtne gan tāda ne visai, ielas piemētātas, atkritumu kaudzītes uz katra krustojuma.
Ar ēdienu interesanti. Piemeram Churrascaria. Gaļas paradīze. Man protams izklausās pēc elles, bet arī man tur bija daudz ko ēst. Sistēma tāda – samaksā kokrētu naudiņu par ieeju, un tad ēd ko gribi cik gribi. Pazīstams arī kā Brazīļu Grils. Zālei pa vidu liels zviedru galds, atkarībā no cenas un vietas tas var saturēt visādas lietas, no salātiem, līdz parmezānam, ikriem, kaltētiem tomātiem un paipalu olām (bijām arī tādā). Bet ja tas man bija galvenais pārtikas avots, pārējiem tas ir tikai appetiser, jo īsto ēdienu cirkulē pa zāli viesmīļi ar iesmiem. Uz iesma katram ir milzīgs gaļas gabals, grilēts uz vietas un tikko. Katram ir cita gaļa, un ir pat pieejama govs “sektoru karte” lai zinātu ko katrs nes. Pienāk pie galda, un pajautā vai vēlies gabalu – ja jā, nogriež, un tu to paņem ar tādu mazu standziņu. Tad viņs iet uz nākamo galdiņu. Zālē ir kādi pieci līdz desmit viesmīļi, un viņi tā pa apli apstaigā visus galdiņus, konstantā kustībā. Pie tava galdiņa reizi minūtē pienāk un parāda savu gaļu. Ļoti interesanta sistēma. Gaļa tiklīdz par aukstu, vai par daudz apgraizīta, to uzliek uz grila atkal un pagrillē vēl.
Otrs variants – sveramā ēdiena iestādes. Arī ļoti interesanti, derētu tādas Latvijā. Tas pats kas minētajos grilos, tikai bez gaļas džekiem, un ar kilograma cenu ēdienam. Liec ko gribi, cik gribi, ir konkrēta cena par kilogramu. Motivācija ņemt tikai to ko tiešām vēlies ēst. Mums laikam pelmeņos ir līdzīgi, bet tur tāds kā Lido ar visādiem ēdieniem.
Baigi daudz izstaigājām centru, vienu dienu kādus padsmit kilometrus, otru dienu desmit. Bijām ne tikai centrā un hoteļa rajonā, bet arī pa vidu, un arī tumsā, kad palika jau biš neomulīgi. Redzējām laikam visu kas skatāms.
Uz Kolumbiju bija jālido caur San Paulu, ar nakšņošanu tur, bet izrādijās ka lidosta īstenībā ir San Paulu nomalē, konkrēti Guarilhos pilsētā. Nu tur tas viss vienā milzu putrā kopā, reāli jau pilsētas nekur nebeidzas. Aizgājām uz centru, paēdām neiespājama izmēra panētu zivs fileju. Pagaršoju Acai (Asai) sulu ar ūdeni. Nu baigi jocīgā. Tāda brūna putra. Godīgi sakot man ne pārāk. Daži te baigi fano par asai sulu, jo viņā ir milzums daudz vērtīgu antioksidantu un kā tik vēl ne. Uztura bagātinātājos liek iekšā. Bet nu tad es labāk granātābolu sulu dzeru, šī no Brazīlijas sulām garšoja vismazāk (un nepazīstamu augļu un to sulu te ir desmitiem).
Tas laikam arī īsumā viss no Brazīlijas. Rakstu šo sēžot Kolumbijas hotelī, jo ārā ir tumšs, nekur iet netaisos (thanks, but no thanks) bet ir tikai sešiem pāri. Iesim tikai kopā ar palielu kompāniju tad.
Runājot par Açaí – sulu nepamēģinājām, bet ēdām to, kas saldēts un uz vietas sablenderēts šāds – ar karotīti ēdams. Vēl garšīgāk, ja ņem pilno variantu, kur klāt ir griljāža un sagriezti banāni – šādi. Dažkārt tika maisīta klāt guarana un pārliets ar agaves sīrupu – ļoti gardi!
Starp citu, Vecrīgā ir tāds Ole!, kur darba dienās ēdiens tiek tirgots uz svaru – liec, ko gribi. Un tā kā tas ir viesnīcas telpās, ēdiens ir kvalitatīvs un ļoti garšīgs.
jā, es arī gribēju par Ole! rakstīt… Vienīgā nelaime piem ums ir tā cena – liekas ap 7,50 ls kilogramā. Vismaz pēdējo reizi tas tā bija. Normāla izmēra vīrieša, ne visai veselīgas pusdienas sanāk ap 3,5 ls… Man tas liekas padaudz.
Jaa, tas frozen Açaí ir ljoti garshiigs, vieniigi smadzenes var apsaldeet daudz un aatri eedod 😀