Visas manas kameras
Tehniski mans pirmais fotoaparāts bija Zenit E, bet tas bija kādā 1995. gadā. Tētis iemācija, ka diafragma jāaizgriež pavisam ciet, jāvēro gaismas mērītāja adata un atbilstoši tam jāuzliek ātrums, un tad viss. Tas bija nenormāli sen, es vispār neko neatceros. Es tik zinu, ka dažas filmas arī attīstiju, un arī dažas bildes vannasistabā uztaisīju.
Tad kamerai saplīsa filmas pārtīšanas mehānisms, un tā palika plauktā, blakus Polaroid kamerai, kuras kasetēm tik cēlās un cēlās cena. Kaut kur jau tās abas vēl joprojām stāv.
Pagāja daudz gadu, es sāku strādāt, un tad jau bija sācies digitālās fotogrāfijas ziedu laiks. par vienu no pirmajām algām noskatīju toreiz nesen anonsēto Canon S45, un paprasīju lai kolēģi to par 250Ls atved no amerikas. Nenormāla cena! Toties visās recenzijās to tā mīlēja. Vēlāk uzradās Canon A70 sērijas aparāti kur to pašu kvalitāti deva par mazāku cenu, turklāt uz AA baterijām, un tad tos aparātus sapirka visi draugi.
Mans tētis aparātu lieto vēl šodien, un tas strādā visai labi. Dažas reizes ir šķitis ka aparātiņš nomiris, bet tad pēkšņi augšāmceļas un turpina fotografēt.
Kad ar S45 bija izfotografēti tūkstošiem kadru, izmēģinātas visas uzstādijumu kombinācijas, un sāku nojaust kas man pietrūkst, pirmo reizi pievērsu uzmanību spoguļkamerām. Tieši ap to laiku anonsēja Nikon D70, kas bija vien no pirmajām “lētajām” spoguļkamerām priekš tautas. Toreiz nebija nekādu tādu iesācēju spoguleņu kā šodien (D3000 crap utt). Nopirku aparātu līzingā par aptuveni 1000Ls. Nesaprotu kā es tajos laikos tādas naudas varēju tērēt uz tehniku, ar visu to, ka pelnīju daudz mazāk. Laikam kredītu vēl nebija 🙂
D70 ar saviem sešiem megapikseļiem bija tad mans lielais izrāviens fotogrāfijas ziņā. Divas reizes pārbildēju slēdža paredzamo dzīves laiku, puse no Flickr redzamajām bildēm ir tapušas ar to. Beigās tā fiziski bija novazāta un apdauzīta, un pārdevu to eBrejā pirms slēdzis salūzt pavisam. Paveicās, dabuju 250$!
Kamēr D70 vēl tika aktīvi lietots, 2008. gada vasarā, sāku interesēties par filmu fotogrāfiju, un Reiņa ietekmē nopirku sev Nikon F3, kas laikam ir viens no top 10 pirkumiem manā mūžā. Dzelzs tanks ar precīzu eksponometru un A režīmu. Neko vairāk nevajag.
D70 pārdevu arī tāpēc, ka devāmies ceļojumā uz Taizemi, kurā var iegādāties visādas relatīvi lētas elektronikas, un tieši tika anonsēts jaunais D90. Jā, izskatās, ka visas kameras kuras esmu pircis esmu nopircis īsi pēc nonākšanas tirgū. Tā teikt, staigāšana pa naža asmeni.
Uz Taizemi aizbraucu tikai ar objektīviem somā, bez fotoaparāta. Šķita ka pamatīgi riskēju, bet beigās par salīdzinoši lētu naudiņu nopirku D90 (bildes no tā brauciena). Uz D700 necēlās roka. Jā, šīs abas kameras tiešām ir tik vecas (2008).
Nesen, uzduroties vārdiņam Leica es sāku pētīt ko īsti nozīmē dīvainais vārdiņš Rangefinder un kas šajās kamerās ir tik interesants, ka tām ir vesels kults. Un tad tikai sākās. Atklāju veselu analogās fotogrāfijas pasauli. Lai neizdarītu kaut ko stulbu no stila, iztērēt 1000$ par kameru ko neesmu turējis rokās (ej nu tu Latvijā paturi rokās kādu no labajiem Rangefinder (tālmēra kamera), good luck atrast!), tad ņēmu un nopirku Yashica 35 GSN, kas blakus Canonet ir labākais no lētajiem. Tur gan bija vēl kādi 20-30 varianti, bet par to varētu veselu rakstu sēriju sarakstīt.
Kuram tur klusāks shutters, kuram ir guess focus, kuram range finder, kuram collapsable lens un kuram ir copal shutter.
Un tad es iemaldījos šāda stila galerijās, un nu man savajadzējās vidējo formātu. Par laimi (vai skādi) mans skeneris neko nezin par vidējo filmu, tāpēc droši vien tas tuvākajā laikā nenotiks, bet sapņos man rādās Pentax 67II.
Pašam man sāk likties, ka apsēstība ar tehniku man ir daudz lielāka, nekā pašas bildes, bet gan jau ar laiku nāks arī tās.