Attēlu apstrāde
Esmu ievērojis modi, kas saucas “es fotogrāfijas neapstrādāju”. It kā tas būtu kāds īpašs pretdabisks ļaunums, vai necieņa pret fotogrāfiju kā tādu. Acīm redzami, ir kaut kāds priekštats, ka agrāk, filmas laikos, bildes neviens nerediģēja (wrong), un tad redzi bildes tāpat bija labas. Un tagad “cūkoties” ap tām ir zaimošana. Vai arī otrs variants – fotoaparāts ir tik gudrs, ka saglabā ainu kāda tā ir (wrong), un rediģēšana tikai to lieki pārveido līdz nerealitātes līmenim un sabojā sākotnējo atmosfēru.
Par filmu
Analogajos laikos patiesībā ļoti daudz rediģēja bildes, ne cik ne mazāk kā šodien. Turklāt tādas iespējas bija vairākas.
Pirmais protams ir uzņemšanas procesā – tika (un tiek joprojām) izmantoti dažādi optiskie filtri, lai ietekmētu gan krāsu gan kontrasta attiecības, gan arī kontrolēts dažādu ainas daļu gaišums (ar gradiālajiem filtriem). Ir pat tādi interesanti filtri kā Yellow Blue Polarizer, kas ne tikai noņem atspīdumus un būtiski aptumšo debesis, bet arī izmaina krāsas.
Otrais bija filmas attīstīšanas laikā. Konkrēti varu pastāstīt par melnbalto filmu, kur ķimikāliju izvēle, sajaukuma attiecības, temperatūra, attīstīšanas ilgums, trauka grozīšanas intervāli un pat intensitāte nosaka kontrastu un graudainību.
Trešais ir bildes taisīšanas laikā. Mainot uz fotopapīru projicējamās gaismas krāsu, mainās bildes kontrasts. Mainot ekspozīcijas ilgumu, mainās gaišums. Un protams vēl papīra paveids kā tāds. Aukstāks, siltāks, no kāda materiāla.
Ekspozīcijas laikā, ar stieplei piestiprinātu papīra gabaliņu ir iespējams aizklāt objektu vai attēla daļu, lai izmainītu šīs daļas ekspozīcijas laiku, angliski šādas manipulācjas sauc par Dodge and Burn.
Pēc tam atkarībā no attīstītāja ķimikālijas koncentrācijas un temperatūras atkal jau ir iespējams mainīt kontrastu.
Pilnīgi visas lietas, ko tu dari datorā, agrāk varēja panākt arī analogajā filmu fotogrāfijas pasaulē. Pat HDR līdzīgu efektu var panākt ar polarizācijas un ND grad filtru paciņu. Tiesa gan šis būs smukāks, nekā multeniskie HDR efekti, ar kuriem pilns flickrs.
Par digitālo
Digitālā kamera vienmēr veic kādas darbības at bildi, it īpaši ja tu fotografē JPG formātā (nevis RAW). Tiek piemērota krāsu intensitāte, kontrasts, asums, gaišums, tonis, baltā balanss un tamlīdzīgas lietas. Bez šīm lietām nav iespējams saglabāt bildi. Arī RAW formāta bildei tiek uzstādīts kaut kāds WB un pārējie uzstādijumi, parasti visai neitrāli, bet tomēr tie tiek piemēroti.
Ar šiem neitrālajiem uzstādijumiem bilde nekad neizskatīsies pēc tā, ko tu patiesībā redzēji. Aparāti vēl nav tik gudri, lai ainu saglabātu tieši tādu, kāda tā bija dzīvē. Tev ir divas izvēles – apstrādāt pašam, vai izvēlēties kādu no iepriekš programmētajiem variantiem, taču tāpat – izvēle ir tavās rokās, un fotoaparāts nezin kā ir labāk.
Būtībā izvēloties nemainīt bildes parametrus, tu izvēlies saglabāt garlaicīgu blāvu un neinteresantu variantu no tā, kas notika. Agrāk tev vismaz bija iespēja izvēlēties kāda tipa fotofilmu izmantot – atkarībā no tā, bija zināms kāds konkrēts kontrastainums vai krāsu tonis tevi sagaida. Tagad tā nav.
Bildes uzņemšana ir tikai puse no procesa, otra puse ir tās apstrāde. Tā tas bija agrāk, un tā tas ir tagad. Tikai mūsdienās tas nenotiek tumšajā telpā, tas notiek Digital Darkroom – datorā.