Slepkavība

Atradu šādu te grafiku, par slepkavībām uz iedzīvotāju skaitu.
Murders per capita

Trīs lietas krīt acīs. Pirmkārt, Kolumbija ir augšgalā, un man uz turieni ir jābrauc. Bet tas sīkums, es nebaidos no tādām lietām. Novāks, tad novāks. Otrkārt – Latvija ir astotajā vietā. Kā pie velna tas notika? Statistika esot no 2002. gada, bet tapat, priekš manis ļoti negaidīti. Nav jau kā pie Amerikāņiem, kur katrā mājā zem spilvena ir divas pistoles un viena bise.

Trešā – kāpēc masu nemierus un karus neskaita pie slepkavībām?

Daudzi teiks, bet tas taču ir loģiski, tā nevar skaitīt. Kas vispār ir slepkavība? Es šo vārdu saprotu tā – kāds ar nodomu atņem citam cilvēkam dzīvību, apzinoties ko viņš dara. Kara situācijā armijnieks ir pakļauts pavēlei, un seko norādēm. Principā tas nekādi neatšķiras no algota slepkavas. Tev par to maksā, un norāda kurš kad ir jānogalina. Protams acīm redzamā atšķirība ir legalitāte, bet kara situācijā tā ir ļoti strīdīga, un atkarīga no skatpunkta. Ēbreju galinātāji arī domāja, ka viņi pilda pavēles un tas viss ir normāli. Tieši tāpēc es uzskatu, ka dalība karā un jebkādās cilvēku slaktēšanās ir brīva izvēle, un cilvēks automātiski uzņem atbildību par savām darbībām. Tas gan reizēm var izrādīties sarežģīti, ja tevi piespiež piedalīties karā, un par nepiedalīšanos soda par nodevību vai dezertēšanu vai par kādu citu mistisku terminu.

Atgriežas senais jautājums – sekot likumam un pavēlei un darīt ko liek, vai sekot loģikai un saprātam, un apdraudēt savu dzīvību un brīvību.

Katrā ziņā, ja mēs ieskaitītu visas apzināti atņemtās dzīvības, augstāk redzamā tabula stipri izmainītos.

24 thoughts on “Slepkavība

  1. Lai arī Kolumbijā galu galā nebijām, ceļā sastaptie cilvēki par šo valsti teica tikai to labāko. Pēdējos gados drošības ziņā esot nopietni uzlabojumi un Bogotā policistus varot manīt ik uz stūra un šobrīd Kolumbija patiesībā esot viena no drošākajām valstīm reģionā, noteikti drošāka par Venecuēlu, kurā mums ne brīdi nebija bail par savu drošību. Tā kā statistika ir no 2002. gada, tad tā varētu neatspoguļot šodienas patieso ainu. Lai veicas Markesa zemē!

  2. Apskaties šo rakstiņu .
    Nedaudz pakalkulēju un lūk, kas sanāca. Pēdējā laika sliktākajā gadā (1993.) tabulā minētais statistikas rādītājs ir bijis vēl sliktāks – 0,1688 uz 1000 iedzīvotājiem. Savukārt nosacīti labākajā gadā (2009.), slepkavību skaits uz 100 iedzīvotājiem ier nokrities līdz 0,0485. It kā labi, milzīgs kritums, bet tāpat tās ir 109 dzīvības. Un skaitītas jau tiek tikai tīšas slepkavības, kuru skaitā, atbilstoši juridiskajai kvalifikācijai, nav sevišķi smagu miesas bojājumu nodarīšana, kas izraisījusi cietušā nāvi un nonāvēšana (aiz neuzmanības utt.)

    Spēlējot statistikas spēlītes, jāņem vērā vēl vienu būtisku skaitli – 1993.g. Latvijā uzskaitīti 2 540 904 iedzīvotāji, 2009.g. – 2 248 374. Samazinājums ~292,5 tūkstoši (un tie ir tikai oficiālie CSP dati)…

  3. Karš ir karš. Ko Tu darītu, ja Latvijā sveša armija iebruktu? Laisītos lapās? Gaidītu, lai okupē? Vai tomēr cīnītos? Ja atceramies vēsturi, padoties ne vienmēr ir labāk. Somijas tajā tabulā nav, bet Latvijā vēl ar vien pat okupācijas fakts dažreiz tiek apstrīdēts 🙂

  4. Tavs arguments ir tāds pats kā, ko tu darītu, ka visi lektu no klints lejā? Ja visiem pret karu būtu vienāda attieksme, nebūtu tik viegli dabūt cilvēkus kas iet karā. T.i. Latvijā neiebruktu ar kājiniekiem.
    Protams ka es padotos. Vai bēgtu. Pēc iespējas. Nekad vēl vardarbūba nav devusi pozitīvus rezultātus. Ne jau nu tas, ka es nošavu divus pretiniekus kaut ko izšķirs.

  5. Un, ja nu izšķir? Aizstāvēt savu valsti un mesties no klints ir divas pilnīgi dažādas lietas. Tik pat labi var karojot palikt dzīvs kā bēgot tikt nošauts ar visu ģimeni…

  6. Nu man žēl 🙂 Drīz jau laikam nepastāvēs arī “sava ģimene”… Jo būtībā jau tas ir tieši tas pats tikai mazākā mērogā.

    1. Man bēdīgi skatīties, cik viegli politiskas spēlītes nomaskēt ar skaistiem vārdiem, tik tālu, ka pat likt citus cilvēkus slepkavot. Ja tev Zatlers uzkāptu uz podesta, un teiktu ka valsts labā tev jānogalina pēc iespējas vairāk cittautiešus rīgā, tu arī ietu to darīt? Nazi rokā, ietu arābiem un krieviem pāgriezt rīkli, jo prezidenta kundziņš teica?
      Tas nekā neatšķiras no kara. Karam ir idiotisks politisks motīvs, un gan tu, gan ienaidnieks ir parasti ģimenes cilvēki, kuri tur nevēlas atrasties. Un tad jums liek vienam otru nošaut.

  7. Šī tabula kaut ko pasaka par Latviju un tās iedzīvotājiem, ja tur ierēķinātu karus, tad tā tabula neizteiktu neko.
    BTW es pilnīgi varētu saderēt, ka kolumbijai un meksikai tik labs rezultāts ir dēļ narkotiku kariem.

    1. nu tas skaidrs. bet kāpēc narkotiku karā nav “kritušie” bet tomēr noslepkavotie? dubultā morāle 🙂 kaut kas nav kārtībā.
      Latvija 8. vietā nav normāli. Esmu bijis daudz valstīs, kas sarakstā ir zemāk, bet kurās ir nedrošāk uzturēties.

  8. Es par politiku nerunāju. Tu mani pārproti! Tavs aprakstītais tiešām būtu mešanās no klints! Bet ekstrēmas pacifisma idejas mūsdienu pasaulei ir par agru, jo pasaulē vēl ir agresoru valstis. Protams, Tu vari aizbraukt uz kādu no tām un sludināt mieru, varbūt būs kāda jēga, bet visticamāk tevi nesapratīs. Es domāju Latvija nekādos apstākļos nebūtu agresors un arī pārskatāmā vēsturē nav bijusi. vienīgais iespējamais karš mums būtu aizstāvība. Un kāpēc nelaisties? Man liekas, morālu apsvērumu dēļ. Ir pietiekami daudz cilvēku mūsu valstī, kas sevi aizstāvēt nevarētu- bērni, invalīdi, veci cilvēki utt Un tāpēc, manuprāt, vīrietim spēka gados, laisties domājot tikai par savu ādu un atstāt visus likteņa varā būtu vienkārši gļēvi. Ja visi padotos, tad valsts tiktu okupēta un tai uzspieti pilnīgi sveši likumi. Ja iebrucējs būtu kāda arābu valsts, tad pusi no mūsu tautiešiem vienkārši nomētātu ar akmeņiem dēļ mūsu cilvēktiesību normām, kas viņiem ir nāves grēks. Tas, ka es gribu dzīvot valstī ar man pieņemamiem likumiem, nevis pakļautā teritorijā galīgi apspiesta nekādi nav “idiotisks politisks motīvs”. Es, piemēram, Somijā ļoti bieži redzu viņu armijniekus, bruņu mašīnas uz ielām, pāri lido kara lidmašīnas. Būsim reāli, Somija neitaisās nevienam uzbrukt un ne vienu slepkavot, bet katrs viņu pilsonis jūtas daudz drošāk un pasargātāk pasaules telpā, nekā jebkurš latvietis savā valstī, kurai vispār pat normālas armijas nav, tikai tukšs pacifisma sauklis. Tas protams ir labi, ka mēs esam NATO, bet, ja mēs padodamies, tad taču tas nelīdzēs.Tu minēji ēbreju šaušanu, bet aizmirsi, ka miera laikā(!) pēc Latvijas okupācijas izsūtīja neskaitāmus cilvēkus. Daudziem citiem vienkārši sabojāja dzīvi, jo viņi bija “melnajos sarakstos”. Varbūt karojot dzīvību būtu zaudzējuši mazāk un tā cena būtu brīvība visiem…
    Es neminu vēsturi tāpēc, lai tagad kādu vainotu un aicinātu visus kādam brukt virsū ar nažiem 😀 Tas vienkārši ir piemērs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *