Stradiņos
Visai nepatīkamā kārtā sanāca saslimt. Patiesībā sakot tā visa situācija bija mistiska. Sākās tas pirms divām nedēļām kad naktīs reizēm nevarēju paelpot ar vienu nāsi, bet nu kam negadās. Nepievērsu uzmanību. Tad pagājušo ceturtdien parādijās arī pašas iesnas, galvassāpes un temperatūra. Nu neko, ierāvu ibuprofēnu un aizmirsu. Piektdienas vakarā palika sliktāk, un nojautu ka laikam būšu pamatīgi apaukstējies.
Pienāca pirmdiena, bet uz darbu iet nevar – temperatūra 38C. Tiek dots vārds ģimenes ārstei, kas notiek, ko darīt. Esot man deguna dobuma iekaisums, jāpadzer antibiotikas un jāliekas atpūsties. Draņķība. Nepatīk slimot.
Paiet dažas dienas, labāk nekļūst, dodos uz ARS pie LOR caur Noras tēva pazīšanos. Tas gan nenozīmē, ka es nevarētu tur iet tāpat pa taisno, bet nu tā sanāca. Izpēta mani, strutas un šausmas un vispār slikti ir. Skalos dobumu.
Deguna dobuma skalošana ir izcili pretīgs pasākums. Ar tādām neforšām adatām iebaksta dziļi nāsī lai anestezētu, tad ar tādu kā stienīti iebāž tik dziļi ka šķiet iedurs smadzenē, un tad … ar spēku iegrūž nezinu kur, bet ar riebīgu krakšķi, tā itkā cauri skrimslim vai kaulam. Ļoti ļoti nepatīkams krakšķis. Tad pievieno milzīgu šprici un iekšā laiž kautkādu bora šķīdumu vai ko tamlīdzīgu, un pa to trubiņu tad tās šausmas nāk ārā.
Nākamajā dienā gan man joprojām temperatūra, ar visu to ka esmu uz antibiotikām, zvanu LORam un man liek doties uz Stradiņu slimnīcu, likties tur iekšā jo vispār esot slikti un labāk neriskēt.
Stradiņos ir tā, ja tev nav norīkojums ka jāiet slimnīcā, tu dodies uz neatliekamo palīdzību, un ja tevi pašu neatveda ar ātrajiem, tas nozīmē, ka tev jāsēž un jāgaida kamēr kāds ārsts atbrīvosies. Paskaidroju lodziņā kas man kaiš, nosēdos un gaidīju. Noru aizsūtiju mājās, jo pēc pieredzes – šādas lietas nenotiek ātri.
Ar gaidīšanu ir tā. Sākumā ir vienaldzība. Pēc pusstundas pienāk nepacitība. Pēc vēl stundas pienāk izmisums. Pa šo laiku es jau biju paspējis noskatīties divas ugunsgrēka sērijas, un mana 38C temperatūra noteikti nebija mazinājusies, jo bija visai riebīga pašsajūta, un likās tūlīt neizturēšu. Par laimi pēc seriāla parādijās arī citas izklaides.
Ieradās kāds vīrietis ar dēlu. Pieiet pie lodziņa – dēlam jāizvelkot ērce. Tante paskatās – cik šim gadu? Esot piecpadsmit. “Nu tad lai dodas uz bērnu slimnīcu”. Tēvs uzsprāgst – “jūs te ko vispār strādāt nestrādājat? Idioti bezģeļņiki” Paklaigā, aiziet.
Pienāk cits tips, ar alkānīga paskata sievieti. Sievietei prasa dokumentus, pēc kāda laika tie tiek atrasti. Pase esot nederīga jau nezcik gadus, par tādu lietu viņai pasi vajadzētu atņemt un tas esot nelegāli, tā aptuveni skaidro sieviete aiz lodziņa. Vīrietis atkal sāk kliegt un draudēt. Aiz lodziņa viņam paskaidro, ka ja nav pases, lai tad arī sēž rindā un klusē.
Nākamais ierodas pagara auguma tips, ar hiphopa piekritēju stila drēbēm. Viens no tiem, kuru skropstas un uzacis ir izteikti blondā krāsā, padarot skatienu dīvaini ūdeņainu. Pieiet viņš pie lodziņa, iebāž paku ar papīriem un klusē. Sieviete skatās uz viņu – “nu, ko jūs vēlaties?” Viņš pabāž paku tālāk, klusē. Pienāk cita sieviete. Skatās papīros – “tie taču ir jūsu izraksta papīri no citas nodaļas, jūs esat izrakstīts, tātad jums jādodas mājās. Kur ir problēma?” Tips pie sevis kaut ko ļoti klusi noņurd. Sievietes pārjautā. Noņurd atkal. Pārjautā. Noņurd skaļāk, gribot likties slimnīcā. Sievietes aiz lodziņa neizpratnē – “bet kas jums kaiš cienītais, pasakiet taču, sāp kaut kas?” Neko nevar saprast, tips tikai saviebjas grimasē it kā viņš pusstundu būtu skaidrojis un neviens nesaprastu, taču neko nepasaka. Sievietes liek apsēsties un gaidīt. Tips pagriežas, un pie sevis nosaka – “idioti” – un apsēžas.
Beidzot tiek izsaukts mans vārds, kopā ar kādu meiteni mani beidzot izved cauri svētajām durvīm, uz kurām ir uzraksts līdzīgs kā aiz Pētera, pie debesu vārtiem.
Nosēdina mani gaitenī, kamēr tiek aprūpēta meitene. Pa to laiku novēroju jaunos apstākļus. Gaitenī pilns ar gultām, tur guļ dažāda tipa cilvēki ar sistēmām pie rokām. Pie viena pienāk divas sievietes, sāk taujāt. “Kur tu dzīvo? Tu taču nekur nedzīvo, pareizi?”, viena saka? “Kāpēc tu uzreiz tā”, otra pārmet, taču neizskatās ka viņa pirmo apšauba, jo tips ir alkāna paskata vecis netīrās drēbēs ar pārsistu galvu. Blakus guļ tips ar visdažādākajām rētām, izskatās arī kāvies.
Pēc kādām divdesmit minūtēm pienāk mana kārta. Izmeklē, iztaujā. Noliek gaidīt citā telpā, kamēr atbrīvosies CT aparāts un atnāks kāds noņemt asinsanalīzes. Gaitenī pamanu to pašu reperi kurš nerunā. Viņam rokās mape, uz kuras rakstīts kā viņu sauc. Pēc brīža staigā ārsts un sauc to pašu vārdu. Es norādu, ka tas ir tas tips gaitenī, jo pats viņš nereaģē. Ārsts pienāk – parunā ar viņu, neko gudru ārā nedabūjis, aiziet. Pēc laika pienāk pie viņa kāds cits ārsts, jautā kā šo sauc. Izcili inteliģentais tips saka “Indriķis” (tas nav viņa vārds), ārsts neizpratnes pilns aiziet. Es šajā brīdī sāku domāt, ka vai nu tipam ir minhauzena sindroms (kad vēlas tikt slimnīcā bez iemesla), vai arī viņam ir kāds smadzeņu audzējs. Bet izskatās, ka problēma tomēr ir ar vēderu. Mistika.
Blakus sēž sieviete. Pie viņas pienāk daktere, sāk taujāt – “kur ir problēma”? “Man ir augsts hemoglobīna līmenis, un dakteris teica, ka ja es lidošu uz turciju, es lidmašīnā nomiršu”. Daktere šokā, izsaka komentārus par ārsta kompetenci, jo līmenis viņai neesot nekāds diži zemais (man šķiet sievieti noteikti bija konsultējis homeopāts, bet derēt gatavs neesmu). Daktere jautā šai vai viņa lieto ieteiktos dzelzs preparātus. “Nē”. Esot lietojusi pirms gada, vienu mēnesi. “Bet jums taču teica, ka tos jālieto vismaz četrus mēnešus”. Nav atbildes. “Vai jūs darījāt ko citu lai noskaidrotu kāpēc jums ir zems hemoglobīns, t.i. vai noskaidrojāt iemeslu?” Nav atbildes. “Kādas zāles jūs vel lietojat, nu – vispār kādas?” “Ja tabļetkami ņepoļzujus, krome citramona”. Aha, skaidrs, iespējams tomēr homeopāts.
Mana kārta, pienāk bravurīga paskata dakteris, un ved mani uz CT (datortomogrāfija). Daudz garu gaiteņu, tukši. Ejam klusējot. Pēkšņi viņš pasaka ko tādu, uz ko ir grūti spontāni reaģēt:
“Jēzus tevi mīl!”
Nobolu acis, padomāju piecas sekundes, un pasaku kaut ko no stila “vai nav lieliski?”
“Jēzus vēlas uzņemt tevi savā valstībā!”
Ak dievs, kur ir tā tomogrāfijas telpa! “Tas protams ir lieliski, bet es vēl labrāt kādu brīdi uzkavēšos šeit pat, protams ja Jēzum nav iebildumu”. Tips nosmejas, un saka “nu jā, bet tas nebija tā domāts …” tālāk īsti nesekoju, jo kaut ko stāsta par debesu bonusiem, taču esam jau pie telpas. Meitene mani noskenē, aparāts īsteni labs, precīzi tāds kā manos mīļajos mediķu seriālos.
Ceru jau ka Jēzus menedžeris būs licies mierā, taču nē, atpakaļ ceļā jautā no kuras pilsētas es esmu, un vai Rīdzinieks. Skaidrs uz kurieni šis jautājums vedīs, bet nav variantu, apstiprinu. Sāk runāt par draudzi. Tajā brīdī man aptrūkstas spēka argumentiem, un es redzu ka nav jēgas, paskaidroju ka man ir temperatūra, un es labprāt ietu atpakaļ nerunādams, jo man sāp galva – tāpēc galu galā esmu slimnīcā! Liekas mierā.
Esmu atpakaļ, gaidu rezultātus un klausos kā māsiņas šausminās par kādu idiotu kas notriecis meiteni uz velosipēda, kad dzirdu krieviski “Ja ņeverušaja!” un saprotu, ka Jēzus menedžeris ir mēģinājis tikt pie nākamā upura, arī neveiksmīgi. Bet kur gan citur meklēt vājus bezcerīgus cilvēkus, kas gatavi padoties kādam tur kultam, ja ne slimnīcā. Īstens biznesmenis.
Blakus aiz aizskara dzirdu skaļus vaidus, tur tips ar to kakla saturētāja uzparikti sācis staigāt un klaigā lai viņam atslēdz zāles, jo tās viņam taisa sliktu dūšu. Māsiņas sāk skaidrot, ka staigāt nedrīkst, un ka reakcija ir normāla, lai guļ un klusē. Tips sāk lūgties, tad lamāties, un visbeidzot piezvana korešam no stradiņiem lai nāk viņu izpestīt no nekompetences ar kārtīgu devu Blata. Draugs atnāk, paklačojas, bet uz jautājumu par sākotnējo problēmu tikai nosmejas un pakrata pirkstu, sak, “ko tu nevari nedaudz paciesties?”
Jautri gan gāja. Samaksāju tikai nieka 14Ls, par CT vien amerikā būtu jāņem kredīts, jo neesmu apdrošināts, taču kā jau var redzēt – cilvēku daudz, un piedzīvojumi visādi. Gan plusi, gan mīnusi.
Par problēmu gan – rezultāti iepriecināja, tik traki ar mani nav. Šobrīd vēl gan ārstējos, dzīvoju uz antibiotikām, bet ceru šīs nedēļas laikā tikt vesels. Turiet īkšķus.