Stereotipu atriebība

Vienu dienu braucu mājās ar velosipēdu, kā parasti lēnām ripinos iekšā garāžā, kad man blakus piebrauc milzīgs un resns septītās sērijas BMW, tipiski melnajā krāsā (reizēm šķiet ka citu krāsu šiem nemaz nav).Automašīnā sēž nu ļoti stereotipiski skūtie veči melnos apģērbos, tādi milzīgi, resniem mūļiem, šaurām acīm, melnās jakās un treniņbiksēs, ar tipiski spožajām melnajām kurpēm ar šauriem purngaliem. Īsi sakot – kā no pasaku grāmatas izkāpuši bandīti. Uz brīdi nobrīnijos – kur var tik vienādi ģērbties, visi skūtie bandīti kas brauc šāda tipa automašīnās izskatās tieši tā. Varbūt viņiem ir kāds klubs?

Bet ne par to stāsts. Braucu iekšā garāžā, laiski izmetu nelielu loku un apstājos. Mums garāžā tāda ļoti gluda betona grīda, perfektais skeitparks. Mazas meitenes braukājas ar tādiem modernajiem divriteņu skrituļdēļiem, viss rajons tādus laikam sapircis.

Arī BMW apstājas turpat netālu. Mūļi izlien ārā, kautko grozās, es šos aplūkoju visā viņu godībā. Novērtēju identiskās barsetkas, un pamanu ka džemperi tomēr niansēs atšķiras, turklāt vadītājs ir mazāka auguma, nekā siāmiski līdzīgais pasažieris, kurš sēdēja blakus. Bail no tādiem, nodrebinos.

Un tad nāk trieciens, kā zem ribām. “Tēti tēti, tētis ir mājās”, Latviski sāk spiegt mazās meitenītes, un krīt vienam no večiem apskāvienos.