Battle Royale un Bada Spēles

Sekojot iesāktajai kulta grāmatu sērijai, pēc Pottera un Twilight izlasīšanas izlasīju arī pirmo Bada Spēles grāmatu. Ir iegādāta arī otrā daļa angļu valodā, bet to pagaidām lasa Nora.
Grāmata saistoša un man tīri labi patika, taču nekādi nespēju to nesalīdzināt ar Battle Royale filmu (ekranizācija), ko biju redzējis pirms vairākiem gadiem. Cik salasījos internetā, fanāti protams jebkādas līdzības noliedz, un sižetam ar to neesot vairāk kopīga kā ar Lord of the flies, Running Man vai citām aptuveni līdzīgām grāmatām/filmām.

Ko tur daudz, pasūtiju pats savu Battle Royale grāmatu un ņēmos salīdzināt. Atmiņā filma bija palikusi kā ļoti brutāla un asiņaina, tāpēc īpaši daudz no tās negaidīju.

Pagaidām, lai arī grāmatai esmu tikai pusē (tā ir nenormāli bieza), jau ir izveidojies visai konkrēts priekštats lai varētu salīdzināt.

Sižetu parametri ir vienādi. Totalitārs režīms, kas ik gadu izvēlas grupu ar jauniešiem, lai tos izvietotu slēgtā brīvās dabas teritorijā, kurā uzdevums ir vienkārši definējams – izdzīvos tikai viens. Dalībniekiem tiek izdalītas somas ar nejauši izvēlētiem ieročiem un pārtikas krājumiem, un tiek uzstādīti noteikumi, piemēram laika ierobežojums, metodes kā panākt lai visi nesēž uz vietas, bet pārvietojas. Abām grāmatām visas šīs lietas ir identiskas, arī tas, ka jauniešu nogalināšanai (spēlei kā tādai) nav nekāda reāla pamatojuma.

Taču ja parametri ir vienādi, tas nenozīmē ka grāmatas ir vienādas. Bada spēlēs jau no sākta gala tiek uzstādīts kurš ir galvenais varonis, un nav nekāds brīnums kad Ketnisa arī ir izdzīvotāja. Ketnisa reāli nevienu tā arī nenogalina, un citu dalībnieku nāves ir tikai fons viņas pārdomām, bēguļošanai, un protams augošajām jūtām pret vienu no dalībniekiem.

Battle Royale ir citāda grāmata. Šeit nav konkrēta varoņa, lai arī ir daži kuru stāstiem ir pievērsta lielāka uzmanība. Šī grāmata ir dziļāka, emocionālāka. Tā ne tikai nostāda katru tēlu kā eksistējošu mainīgo spēlē, tā katram tēlam velta daudz laika lai lasītāju ar to iepazīstinātu un emocionāli sasaistītu. Katram šeit ir savs stāsts, un tas reizēm dzen izmisumā, jo tik tiešām visu laiku jāapzinās, ka izdzīvos tikai viens. Arī nelielie romantiskie elementi šeit ir daudz spēcīgāki un parauj pat mani. Pavisam noteikti, šī grāmata ir lielisks romāns, pretstatā Bada Spēles lasās kā multenes romanizācija. Neteikšu ka Hunger Games ir sliktāka. Tā ir vienkāršāka, lineārāka, viendimensionāla. Optimizēta jaunākai auditorijai. Katrai no grāmatām ir sava vieta, neskatoties uz to, ka abas varētu būt sarakstītas sēžot tajā pašā vietā.

Battle Royale pagaidām ļoti aizrautīgi rauju cauri braucot sabiedriskajā transportā, un nevaru sagaidīt kārtējo mājup braukšanu lai tiktu tālāk.