Kādā valodā tu runā?

Kādreiz man tētis strādāja kopā ar vienu cilvēku, kurš man par lielu izbrīnu izrādijās vienu gadu Latvijā dzīvojošs amerikānis. Tas bija cilvēks, pie kura es pirmo reizi redzēju īstu laptopu. Ar tādu lielu trackball, un šķiet Windows 3.11. Brīnumainākais bija tas, ka Marks perfekti runāja latviski. Ne akcenta, ne vārdu krājuma trūkuma. Man ilgi bija grūti notiticēt, ka latviešu valodu viņš sāka mācīties pirms gada. Viņam dzīvoklī visa siena bija aprakstīta latviešu vārdiem un frāzēm. Viņš šeit nebija pārvācies dzīvot, pēc dažiem gadiem viņš pārcēlās dzīvot citur, jo darbs bija pagaidu. Jautāts – kāpēc viņš iemācijās latviešu valodu, viņš atbildēja – viņš te dzīvos vairākus gadus!
Vakardien DeFacto rādija sižetu par arābu puiku, kas pāris mēnešus tusējot gar latviešu armijas bāzes vārtiem ir iemācijies runāt latviski. Pirms raidījuma rādija, kā viņš skaita Latvijas himnu, un es pie sevis nosmējos, ka tas ir kārtējais prikols un viņiem (DeFacto) atkal nav ko rādīt. Noskaitīt pāris vārdus jebkurš var iemācīties.

Bet izrādijās, ka nē – viņš pilnīgi ciešami varēja sarunāties ar intervētāju, turklāt lietoja visai daudz necenzētu vārdu. Bet viņam tā nebija nepieciešamība, viņam no tā jēgas nebija nekādas.

Savukārt tepat Latvijā es personīgi pazīstu ļoti daudz cilvēku, kas visu mūžu ir dzīvojuši, un turpinās dzīvot Latvijā, nespējot saprast vai pateikt par vienu teikumu latviešu valodā. Es saprotu vecos cilvēkus – tos, kuriem jau sen ir pensijas vecums. Tiem liela daļa dzīves pagāja valstī, kur latviešu valodu nebija jāmācās, jo valdošā vara un apstākļi bija atšķirīgi, un tagad vairs nav ne atmiņas kapacitātes ne laika.

Bet kad laiki mainījās, vai tiešā nebija to sešu mēnešu vai gada, lai kaut vai tikai praktisku apsvērumu dēļ iemācītos runāt tajā valodā, kurā runā viņu valsts iedzīvotāji?

Protams, ar jaunajiem ir citādi – es zinu ļoti daudz cilvēku, kuri neskatoties uz dzimto valodu (jebšu vecāku valodu? “Tautība” jau ir pārāk sarežģīts vārds) runā latviski bez akcenta un jebkādām grūtībām.

Neviens jau nespiež aizmirst dzimto valodu. Par to nav runas. Bet nu tiešām – kaut vai tikai praktisku apsvērumu dēļ?

Pataloģija? Vai naids?