Slepkavas, gaļa, un Prometejs ar lāča ausīm
Mēs ar Noru gaļu neēdam jau gandrīz pusotru gadu, kas ir liels faktors runājot par šīsnedēļās aktuālo tēmu, bet tāpat gribēju īsi izklāstīt savu viedokli.
Protams, ja jāizvēlas starp diviem ļaunumiem – ļaut nogalināt nesāpīgi, vai nogalināt lēnā un mokošā veidā, es izvēlētos pirmo, un ne jau tikai ētisku apsvērumu dēļ. Ir taču skaidri zināms, ka stresa un baiļu brīžos, organismā veidojas dažādas vielas, kas var kaitēt rezultātā iegūtajai precei (gaļai). Gluži tāpēc daudzi izvēlas piemēram pirkt t.s. “laimīgo vistu” olas, un es absolūti nekādi nesaprotu kā dzīvnieku spīdzināšana padara gaļu košeru. Par to lai domā teologi un vēsturnieki, jo citu iemeslu kā aklu sekošanu sen rakstītiem reliģiskiem tekstiem es šeit nesaskatu, un iemesli noteikti sen vairs nav aktuāli vai arī ir aizmirsti.
Lielākā problēma jau gaļas ēšanā ir tieši pieprasījuma izveidošana, kas rezultējas faktā, ka trīstesmit procentu mūsu planētas sauszemes ir izmantoti lopu audzēšanai un uzturēšanai, un astoņpadsmit procentu no visām kaitīgajām gāzēm atmosfērā rodas tieši dēļ gaļas ieguvei paredzētajiem lopiem. Izcirsti meži, piesārņots ūdens un gaiss, tas viss tikai dēļ desmaizēm un burgeriem. Vairāk par šo ANO ziņojumā.
Es jau neprasu visus pārstāt ēst gaļu, bet kaut samazināt tās patēriņu par pusi būtu ļoti svētīgs darbs mūsu planētas labā.
Un tad vēl nepietiek ka cilvēks ņirgājas par dzīvniekiem tos audzējot īpaši nogalināšanai, bet turpina ņirgāties arī nogalinot, un spīdzina tos izraujot ragus, atdalot dažādus orgānus dzīviem esot, nolaižot asinis, un vēl visādas šausmas, palasiet tik atbilstošo literatūru, es neesmu šeit lai jūs biedētu, bet nu tieši par šo jautājumu bija tas balsojums. Un kā jau varēja sagaidīt, šausmām tika dots zaļais signāls, naivā cerībā domājot, ka Latvija pēkšņi kā tāds Prometejs ar lāpu rokās ieradīsies pasaules tirgū ar šo reto gaļas paveidu, neskatoties ka līdz šim Latvija bija viena no tikai nieka četrām valstīm kur šāda veida ražošana bija aizliegta. Bizness plus naivums, tā to sauc – nevienam mūsu dārgo preci nevajag.
Gluži kā uz vanšu tilta rakstīts pie attēla ar burgerēdāju: “Neredzu – nedomāju”.