Rāpjamies sienā
Sākās tas viss protams ar geocaching. Nu labi, tas nekur nesākās, bet pirmo reizi man ienāca prātā ka kautkur var līst drošinoties ar striķi. Tas tobrīd arī bija viss. Man būtībā ir bišku bail no augstuma, tapēc kautkur rāpties vai laisties lejā nav manā gaumē. Itkā.
Un tad man uz dzimšanas dienu vājprātīgie draugi uzdāvināja alpīnistu sistēmu. Ņemot vērā, ka viņa kādu brīdi tā arī stāvēja skapī, uz vārda dienu man tika dots otrs mājiens, un uzdāvināta stunda pie instruktora. Duh. Nu labi, jārāpjas.
Sākumā bišku nervozēju, jo tomēr tur visādi aspekti. Es vispār mēdzu baidīties no nezināmām lietām. Ko vilkt kājās, vai man nebūs bail no augstuma utt visāds sviests.
Kāpelēt līdzi pierunāju Daci, un kopā ar Noru vakar bijām aizbraukuši līdz tai 12m sienai.
Instruktors pavisam foršs džeks, runīgs, izpalīdzīgs, nekādu sūdzību. Dacei iedeva inventāru, es izmantoju savējo.
Kāpt ir forši. Tiesa gan, bailes no augstuma brīžiem lika sevi manīt. Drīzāk ne tieši kā augstuma bailes. Tiekot jau tuvāk augšai un atrodoties situācijā kad īsti nav kur pieķerties, un atpakaļ ceļa arī īsti nav – iestājas tāda pavisam maziņa panika. Sākumā grūti apzināties ka es tiešām tieku drošināts, un pat to atminoties neviļus iztēlojos, ka, ja es būtu tagad kautkur uz klintīm, un man nebūtu kur pieturēties, būtu baigi sūdīgi. Tas ieslēdz maziņu paniku. Bet jau pēc otrā kāpiena tas kļuva mazāk jūtams.
Pirmais – sāp pirksti un rokas! Mani pirksti nav raduši kautkur turēties dzīvībai nozīmīgās situācijās. Man gan saka – balsties uz kājām – bet nu pirksti nogurst arī ja ar tiem tikai tur, ne tikai turās. Un apavi man bija neatbilstoši. Nekādas saķeres vispār. Protams izklausās pēc atrunas, bet tiešām man bija sūdīgi apavi. Jāatrod kedas nākamreiz.
Vakarā ar lielām pūlēm pogas varēju atpogāt, un šodien rakstīt pagrūti. Intruktors teica ka tā esot 99% iesācēju un rokas nenogurst pēc kādas 5 reizes.
Vispār – man patika. Noteikti iesim vēl. Gandrā kāpām, jā.
