Kolka, lietus, butes
Kopš pagājušo pirmdien iegādājāmies auto, bija sanācis tikai pa vakariem pa pilsētu vizināties (kā cilvēks bez tiesībām, es joprojām gan esmu tikai pasažieris, bet man ir lielisks šoferis kas man ļauj dzert alu un laptopā lasīt slēpņu aprakstus). Ļoti jau gribējās beidzot bez jelkādas piesietības aizbraukt kur tālāk no Rīgas, tapēc sestdien no rīta devāmies uz kurzemes pusi, lai gan paslēpņotu, gan nopeldētos, gan pabraukātos.
Sākumā iebraucām Tukumā pēc (smukuma?) dažiem slēpņiem, nopirkām gailenes un milzīgus saldos ķiršus vietējā tirgū, secinājām ka ir neiespējami karsts, un devāmies uz Apšuciemu pasauļoties. Cilvēku tur bija biezs kā parasti Bulduros, līdz ar to nespēju iedomāties kas darījās tur. Izrādijās, ka mana māsa tajā brīdī dzīvojās pa Valdemārpili, tapēc pēc nopeldēšanās devāmies uz turieni, pa ceļam iebraucot Talsos, izdarot savu darāmo (nerakstīšu pie katra objekta ka tur meklējām slēpņus, turpmāk uztvert to par pašsapotamu), paēdām rimi augšstāva visai lētajā ēstuvē, un devāmies uz Valdemārpili, izglābt Agnesi un Kasparu no ieslodzījuma gumijas laivā uz ezera (ieslodzītājs drīzāk bija slinkums irties atpakaļ uz otru galu), patusēt lauku mājā un dodies uz Popervāli vēl pēc viena (you know).
Vakarā vēl aizšāvām uz Roju, palūkojām ka ūdens priekš vakara gaisa ir pārāk auksts, un nolēmām nākamajā rītā doties uz Kolku.
Vakarā vēl padarbinājām grilu, katrs ar sava tipa ēdieniem, pafotografējām pozētgribošu ezi, un tad devāmies čučēt. Lietus protams pārsteidza mūs jau pašā rīta agrumā, bet nezin kādu iemeslu dēļ viņš izdomāja garīgo mums nebojāt, un notinās pirms paspējām piebeigt rīta kafiju. Šoreiz jau beidzot pašrocīgi nomainīju otru tuvās gaismas spuldzīti (juhūū!) lai abas būtu vienlīdz gaišas, Kaspars salaboja sava autiņa bagāžnieka mehānismu un bijām jau ceļā.
Rojā piestājām KH&AGX Calibrai pieliet benzīnu, iedzert vēl kādu rīta kafiju, iekost cepumus, un izpētīt turpmāko maršrutu.
Ja neskaita dažus obligātos pieturas punktus, var uzskatīt ka ieradāmies Kolkā jau pavisam drīz, taču īsi pēc izlīšanas no mašīnas sāka vilkties mākoņi, bet mums līdz slēpnim vēl 700 metru, un atradāmies no mašīnas jau patālu.
Tajā brīdī atrast vecāko latvijas GC punktu likās daudz svarīgāk par pašu sausuma indeksu, drēbes tika sabāztas somās, un GPS pa priekšu turpinājām ceļu arī kad sāka gāzt kā ar spaiņiem. Fantastisks gājiens! Lietus nebija auksts, tūristi nozuda, un varējām nodoties savai meklēšanai, nenormālu odu kodienu pavadīti. Nesaprotu kapēc šie īpatņi lietus laikā nenozuda “kokos”.
Protams pēc misijas izpildīšanas, mantas tika atstātas salīšanai, un paši metāmies iekšā bangojošajā jūrā izbaudīt vētras priekus kā pienākas.
Lietus nozuda tik ātri kā nācis, pažāvējāmies, pafočējāmies un devāmies uz Mazirbi pēc žāvētām butēm, un lai secinātu ka agrāk murgaini draudīgā briesmu šoseja Ventspils-Kolka vismaz līdz Mazirbei ir pārvērtusies perfektā, gludā kā galds, superīgi asfaltētā ceļā. Ne visa gan, bet šķiet drīz būs viss pabeigts. Uz tāda ceļa ar kruīzkontroli tika izbaudīts patēriņš 4L/100km visā posmā, kas citur uz latvijas bedrīšremonta nav iespējams.
Iebraucām apskatīt ne tikai Mazirbes laivu kapsētu, bet arī sen neredzēto Šļīteres bāku, un tad jau devāmies mājup, piestājuši tikai lietus laikā iepazīt Dundagas veikala Top pārtiku. Talsos paņēmām kādu stopotāju pārīti, kas izrādijās kāda zināma slēpņotāja draugi – pasākums plešas plašumā! Tāds lūk megapārskats vēsturei.