Garā nedēļas nogale protams bija notikumiem pārbagāta. Reizēm par kaitinājumu Norai man gribas izmantot brīvās dienas pa pilnu programmu, jo citādi sajūtos kā laiku zaudējis un atkal jau darbs klāt.
Sākotnēji tika piebeigta garā Noras dzimšanas dienas svinēšanas tūre (vecāki vieni, vecāki otri, draugi, kolēģi), un tad varējām sākt piepildīt dienas ar jauniem horizontiem. Ar velosipēdiem pamatīgi izbraukājām maskačku un es secināju ka tur patiesībā ir ļoti smuki un interesanti. Gan jau ar laiku (okei, krīze šo plānu nedaudz iedragā) tur rajons uzlabosies un /elementi/ tiks izskausti. Meklējot šādus tādus slēpņus nācās pāris reizes uzkāpt pamatīgā kokā, un kopumā atkal jau nobraucām vairāk kā 30km.
Kas par daudz, tas par skādi. Nomierinājāmies ar riteņiem, un svētdien ar aizlienētu auto devāmies izstaigāt jauno Līgatnes dabas taku, kur šoreiz pamatīgi noveicās un apskatījām un pat nofotografējām pilnīgi visus mītošos dzīvnieciņus, jo tuvojās vakars, un viņi bija tieši sākuši savas aktivitātes.
Pirmdien, savukārt, aizbraucām uz Saldu pie vecvecākiem lai ļoti lielā tempā (ar izkoptu tehniku) sastādītu kartupeļus. Lauks nekāds diži lielais nav, bet kādas piecas kastes ar kartupeļiem tas sevī /uzņēma/. Nedaudz virs stundas un darbs pabeigts.
Vakarā noskatījāmies popsīgo Inkheart, par spīti tam, ka tiešām – Brendans Frāzers nemaz nav mans tuvākais aktieris (George of the Jungle, anyone?), bet es nevarētu teikt ka man būtu tik spēcīgas antipātijas pret jebkuru eksistējošu aktieri, lai tas liktu man atturēties no filmas /izmēģināšanas/. Filmai nebij ne vainas, tāda naiva un vienkārša bērnu filma. Būtu man divpadsmit, būtu paticis daudz vairāk.
Vakar vakarā noskatījāmies Sex and the City pilnmetrāžas filmu, kas dīvainā kārtā bija ļoti gara (2:30) bet neskatoties uz to likās sasteigta un saspiesta, kā tāds seriāla sezonas atkārtojums. Pirms filma skatīšanās uzvāriju skābeņu zupu, kas neskatoties uz manu neeksistējošo pieredzi zupu jautājumā, izdevās nevaldāmi garda 🙂