Sestdiena
Sestdien izdomājām braukt vērot putnus. Aizņēmāmies auto. Sākotnēji bija jāizmet pāris loki pa pārdaugavu, un jāapskata jaunievedums – zemnieku tirdziņi. Apskatījām pie Spices un Imantā pie bijušā Nif-Naf veikala. Nevarētu teikt ka kādā no tiem būtu liela izvēle, bet vismaz maizi un vietējos ābolus tur var atrast.
Ārā bija fantastiski saulains un silts, tapēc devāmies uz Slokas ezeru meklēt migrējošos putnus, kuri itkā jau esot atlidojuši. Papildus tam, kā jau dodoties pilnīgi jebkur šajā pasaulē, pa ceļam bija jāpaņem daži ģeoslēpņi. Slokas ezers mums par lielu pārsteigumu bija pilnīgi un galīgi aizsalis, un pa tā virsmu diezgan garlaikoti slidinājās daži gulbji, tas arī viss. Slēpnis savukārt bija nesasniedzams, jo laivas mūsu inventārā nebija, bet meža celiņš, kas uz to veda, bija zem pamatīgi dziļa ūdens. Nekas – citreiz. Devāmies prom, pa ceļam piestājot Ķemeru parkā, lai apkoptu tur esošos savus slēpņus, un secinājām ka viens no tiem ir pazudis. Nekas, domājams pārveidosim uzdevumu, un noslēpsim drošākā vietā, pagaidām izslēdzām. Tālāk devāmies uz Lapmežciema pusi, lai paskatītos kādi putni mājo pie Kaņiera ezera. Pa ceļam piestājām Ragaciemā lai apskatītos jūru, un sameklētu kārtējo slēpni. Secinājām, ka Lapmežciemā zivis maksā dārgāk nekā Imantas zemnieku tirdziņā, un tapēc neko nenopirkām – tie paši Lapmežciema zvejnieki, tās pašas zivis. Kapēc maksāt vairāk?
Kaņiera ezera slēpnis bija pazudis, turklāt arī no putniem ne miņas. Izbraukājām un nevienu putnu, izņemot kārtējo garlaikoto gulbi, neatradām. Beigās iemaldījamies pie kautkādas Kaņiera laivu bāzes, kur beidzot atradām vairākus bariņus ļoti trokšņojošu pīļveidīgo putnu. Visādi brūnkakļi, gaigalas un citādi foršie. Diemžēļ viņi visi tusējās patālāk no krasta, tapēc nekādas prātīgās bildes tur nesanāks.
Devāmies tālāk – meklēt pūpolus. Pūpolu nekur nebija, visur tikai manīja apšņikātus kārklu zarus – šeit bijušas tantes. Tantes vienmēr visur ir pirmās, un savāc visu pirms tevis. Tas ir tāds kā mērfija likums. Tas pats ar ogām, sēnēm, un labākajiem tomātiem veikalā.
Gribējām paēst kādā no piejūras kafejnīcām, bet fantastiski pārcenotās ēdienkartes dēļ atstājām šo uzdevumu tiem krutajiem džekiem, kuri no zvejnieka zivis pirka maksājot sarkanajās naudiņās (simtniekos). Nav brīnums ka te viss ir dārgs, kāds pieprasījums, tāds piedāvājums.
Devāmies atpakaļ uz Kauguru pusi, iepirkām RIMI svaigu maizi un siera salātus, un paēdām old-skūl stilā.
Ņemot vērā, ka iepriekšējā dienā arīdzan bijām iebraukuši jūrmalā, tad arī šodien mums vēl bija derīga caurlaide, tā ka bez bēdām varējām izbraukāt jūrmalu un atpūsties kā pienākas. Apskatījām vēl vienu slēpni, kuru vajadzētu arhivēt jo tas nav atrodams, un tad devāmies uz Lielupes bāku, kurā bija vajadzīgs ielauzties un uzkāpt tajā. Nekautrējoties teikšu, ka no augstuma man ir tā visai pabail, līdz ar to šādi pasākumi man grūtības pakāpei pieliek vienu zvaigznīti, jo šī celtne ir nemaz ne nieka 32m augsta virs jūras līmeņa (man līdzi bija kalibrēts altimetrs). Apmēram šāds tornis.
Izbaudījuši saulrietu un svaigo gaisu, devāmies tālāk savā pūpolu misijā. Protams dažus pūpolus mēs atradām, bet pasūtijumu tie nespēja apmierināt. Izbraukājām puspasaules, vēl pastaigājāmies pa Priedaines klusajām ieliņām, un garām ejot uzstādijām tur arī savu ģeoslēpni. Nospriedām ka priedainē varētu iegādāties kādu īpašumu, ja vien tur nebūtu tik pelēcīgs – bez priedēm tur aug reti kas, un priedes kā zināms zaļas ir tikai tur augšā, lejā viss ir brūns un skujains.
Beigās iebraucām arī Noras vecmāmiņas mazdārziņā, jo bija ienākušās baumas par to, ka tantes aizbraucot meklēt pūpolus jūrmalā, nemaz nav iedomājušās apgraizīt savus pūpolus dārziņos. Aptuveni tā arī bija, un diezgan daudz sašņikājām tur. Atbraucot mājās gan izrādijās ka tomēr vajag vēl nedaudz pūpolus, un īsi pirms pilnīgas tumsas iestāšanās gājām pārgājienā pa savu rajonu. Aptuveni tā arī beidzās šī notikumiem pārbagātā diena, kuru visu bijām pavadījuši kustībā un svaigā gaisā.