Kā uzsēsties uz adatas
Vakardien sanāca tā, ka tieši pirms maizes cepšanas izbeidzās miltu svariņu baterija, kas visai nopietni ierobežoja manas spējas uzcept pavisam labu maizi. Bateriju nebūtu problēma nomainīt, bet interesantā kārtā šie svariņi darbojas uz kantainās kronas tipa 9V baterijas.
Agrāk šādas baterijas bija daudz un dažādās ierīcēs, bet pēdējā laikā esmu tās manījis pavisam reti, līdz ar to mājās man tādas liekas nebija. Nācās skriet pāri ielai uz Maxima lai tādu iegādātos.
Liels bija mans pārsteigums, ka nevienā no IXO centra veikaliņiem, tajā skaitā Maximā nebija šādu kantaino bateriju. Nācās skriet uz Drogām, un – kā jūs domājat – protams arī Drogās tādu bateriju nav. Visai sašutis par dīvaino bateriju klāstu šādos tipiskos “šeit noteikti būs baterijas” veikalos, skrēju vien atpakaļ uz mājām, un raitā solī skrienot pamanīju zālē tādu kā izlietotu, pusaprūsējušu šļirci.
Pie sevis nodomāju – redz, vai nu tiešām te cilvēki špricējas, vai arī kāds bērns piemēram no mājām izstiepis. Atceros kad es biju sīks, šprices (bez adatām) bija ļoti aizraujoša rotaļlieta lai šļakstītos ar ūdeni.
Kamēr es tā pie sevis domāju, turpinot džogingot uz māju pusi, atskan “kriukš”. Apstājos, un jā protams – apava zolē iedūrusies cita šļirce ar visu adatu. “Kriukš” bija tā pavisam nepatīkamā skaņa, kuru izraisīja adatas nolūžana brīdī kad tā iesprūda manā zolē. Veiksmīgi maigi piezemējos, lai adata neiedurtos man kājā, paskatījos ka bez instrumenta nolūzušo adatu ārā neizvilkšu, es tādā pusklibus gaitā turpināju ceļu, cenšoties uz kreisās kājas nekāpt, lai neizraisītu adatas ieduršanos pēdā. Labi, ka kājās bija apavi ar biezāku zoli, nevis piemēram kedas. Mājās ar plaķenēm izvilku kādus divus centimetrus salocījušās adatas gala.
Lika aizdomāties. Iedomājieties kautkāda slimīga narkomāna adatu savā kājā! Pilnīgs vāks.