Garlaicīgi spriedelējumi par filmām
Pāris dienas pēc kārtas skatāmies dažādas jaunās, pārsvarā Oskariem nominētās filmas. Īsas pārdomas par tēmu. Pirmkārt, dīvaini bet daļa filmu ir līdzīga stila, līdzīgas atmosfēras filmas. Gluži kā reizēm uznāk vēsturisko filmu bums, armagedonu bums, supervaroņu bums – šeit ir vesela romantisko drāmu strīpa.
The Reader ir skaista, bēdīga filma par jauna puiša un sievietes attiecībām, kas negaidīti un visai pārsteidzoši beidzas. Filma vedina attīstīt domas otrā virzienā kara jautājumos, par to kāpēc cilvēki rīkojas tādi vai citādi, un ka taisnība reizēm ir abās pusēs. Gluži kā pasniedzēja tēls filmā cenšas paskaidrot – jācenšas ir saprast arī “vainīgos”, un viņu motivāciju, kas – pretēji populāram uzskatam – nav gluži vienmēr maniakāli vardarbīgas tieksmes, bet arī piemēram izdzīvošanas instinkts, naivums, kauns. Man ļoti patika.
Changeling ir par māti, kurai pēkšņi pazūd bērns, un tā vietā uzrodas cits – līdzīgs. Filma ir 100% patiess stāsts, biju visai pārsteigts par detaļām, kuras vēlāk visas apstiprinājās kā reāli notikumi, izņemot dažus niekus, kas vienkāršības dēļ ir izlaisti vai nogludināti. Sākumā filma likās nedabīgi transformēta uz 20gs sākuma pusi, dekorācijas un tēli nepārliecināja, biju jau sagatavojies uz ko prastu. Bet notikumiem attīstoties, tēli atdzīvojās un filma sāka veidot arvien interesantākus sižeta pavērsienus. Protams, apskatītās tēmas ir dramatiskas savā būtībā (ne tikai bērnu laupīšana, bet arī Kasandras sindroms (citu neticēšana tavai patiesībai), tā laika likuma nejēdzības, diskriminācija, sieviešu tiesības utt), bet es nevarētu teikt ka filmu tas jebkādi samaitā, jo tās nav grafiskas, vienmēr saglabājas cerības sajūta, un tēli netiek “ieslodzīti situācijā” pārāk ilgi, lai manī tas izraisītu kādu nepatiku. Rezultātā filma man ļoti patika, un ar lielu interesi izlasīju vairākus rakstus par notikumiem, uz kuriem tā bija balstīta.
Revolutionary Road radīja mūsos ar Noru pazīstamas domas, un apskatītā tēma bija saprotama. Esmu to bieži apspriedis šeit, savā blogā. Tā ir par vēlmi izbēgt ikdienas, un doties meklēt zaļāku zāli citviet, pat apzinoties, ka tas ir tikai sapnis kuram tu seko. Jo patiesībā jau dzīve visur ir līdzīga, un katrā pasaules malā tevi sagaidīs kādi ierobežojumi un kompromisi. Bet problēma ir tajā, ka daudz domājot par šādiem viltus iemesliem, beigās cilvēks nekad neizmēģina kas īsti ir sētas otrā pusē, un tā arī paliek ieslodzīts rutīniskajā ikdienā. Filmā viens no interesantākajiem tēliem ir sertificēti prātā jukušais tips, kuru paziņa atved ciemos pie galvenajiem tēliem, un kurš, šķiet, vienīgais savā trakumā apraksta situāciju kāda tā ir, un kuram vienīgajam ir reālistiski argumenti par visu situāciju. Beigās protams šķēršļu ir vairāk kā iespēju, un viss beidzas kā parasti. Filma ļoti laba, daudz pārdomu.
Godīgi sakot, īsti nezinu vai kāda no visām redzētajām man liekas tāda Best Movie cienīga filma. Slumdog Millionaire bija jauka filma, bet ne gluži ģeniāla. The Reader? Arī pietrūkst. Pagaidām gan esmu noskatījies tikai mazākumu no Best Movie nominācijām, bet man ir sajūta ka visas ir tādas 4* filmas bez īsta uzvarētāja.
Un par tiem, kas ir sašutuši par Betmena neiekļaušanu nominācijā – dārgie, Hīts Ledžers bija labs, bet Betmens kā filma? Labs action, nekas variāk.
Ak jā, redzējām arī Vicky Christina Barcelona. Filma par savdabīgām trijstūra attiecībām, kur trijstūris ik pa brīdim maina komponentes un dominējošo tēlu. Jauka izklaide, smukas meitenes, bet kā filma – tīri labi, ne vairāk. Par situāciju kā tādu – protams, visas šīs bohēmes teorijas ir skaistas filmās un grāmatās, bet gluži kā filma secina – tās nav ilgtspējīgas un realistiskas. Nevēlos izplūst spriedelējumos, bet gribu pateikt tikai vienu – šis nav koks ar diviem galiem. Garlaicīgu suburbijas ģimeņu pretstats nav uzreiz grupveida attiecības spānijas dienvidos, vajag ticēt austrumniekiem, jo noslēpums ir līdzsvarā. Galvenais atrast pareizo cilvēku.