The Greyness

Brīvdienas pagāja visai pelēcīgi, jo laiks bija reti riebīgs, slapjš un miglains, turklāt visi draugi un paziņas bija pamanījušies notīties kur nu kurais, atstādami mūs ar Noru vienus mājās. Īpaši svētdien.
Sesdien bijām aizgājuši uz dabas muzeju, kurā ir GEO sponsorēta foto izstāde – dažas bildes tīri jaukas, bet izstaigājām ļoti ātri un tad devāmies man nopirkt melnu samtu priekš fotogrāfiju fona. Rezultātu var redzēt Flickr (Made ir Andreja un Zanes meita, ne manējā ;).

Vakarā noskatījāmies tīri jauku filmu The Visitor, kas ir par ASV drošības un imigrācijas politikas bezcerību. Stāsts ir par vīrieti, kurš, atbraucot uz savu Ņujorkas rezerves dzīvokli, atrod tur mitinošos Sīriešu/Senegāliešu pāri, kuriem dzīvokli “izīrējis” kāds mistisks Ivans. Viņi lēnām sadraudzējas, līdz atnāk imigrācijas policija un visu izjauc. Ieliku 4/5 – noskaņu filma.

Svētdiena pagāja visai drūmās noskaņās, jo tipiskā Svētdienas stilā pusi dienas pavadījām domājot ‘ko lai šodien dara’, un visu laiku atdūrāmies pret slikto laiku un nespēju saņemties iet kaut kur ar kājām. Beigās nolēmām pabeigt skatīties Friends desmito – pēdējo sezonu. Pēc desmit sezonām tās beigas ir baigi depresīvās, zinot ka vairs turpinājumu nebūs, un vispār tāda tukšuma sajūta, īpaši jo šādā pelēkā dienā. Apzināties ka normālie cilvēki šo seriālu skatījās desmit gadus …

Lai tur vai kā, saņēmāmies vismaz aizstaigāt uz patālāku veikalu pēc gardumiem, lai izkustinātu kājas, un paelpotu svaigu gaisu.

Beigās noskatījamies arī The Dutchess par kuru es biju visai vīlies – ne būt ne slikta filma, bet arī nekāda īpaši atminamā. The Other Boleyn Girl man patika daudz labāk. Šī bija pieklājīgi uzfilmēta epizode no vēstures, bez jebkādām īpašām pieminēšanas vērtām odziņām. Ieliku 3.5/5.

Nu jau arī vakars bija klāt, un bija laiks iet gulēt.

Prātā nāca lielas un smagas domas par eksistences jēgu, par to, ka bieži vien neatceros ko darīju divus weekendus iepriekš, par to ka iespējams vispār tādējādi neatcerēšos pusi mūža, un ka vispār vajag darīt tikai lietas, kuras pašam ir prieks atcerēties. Tas viss mani noveda tādā kā depresijā un kaut kā lēnītēm aizmigu.

20 thoughts on “The Greyness

  1. Nesaki vis, ka ne par kripatu nezin. Katrs noteikti zin, bet ne visi par to grib runāt.
    P.S. Par to keksu tas nebija joks. 🙂

  2. Ja kas, ar pie mums vari atbraukt ciemos uz kādu antidepresantiem piesātinātu kēksu un pie reizes noskatīties kādu liriski depresīvu kino ;)(un arī tas nav joks)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *