– mammu, kad būs ziemas brīvlaiks?
– pēc divām nedēļām
– vai jau pēc divām nedēļām būs ziema?
Tādu sarunu šorīt dzirdēju trolejbusā. Interesanti, ja nu tiešām pienāks laiks, kad Latvijas skolās un bērnudārzos vajadzēs pārdefinēt vārdu Ziema no sniega kupenām un pikošanās, uz “auksts laiks, kad līst lietus”, un robeža ar rudeni paliks arvien blāvāka.
Vakar skatījāmies tādu interesantu filmu August Rush. Kopumā atmosfēra filmā ir ļoti patīkama, romantiska un sapņaina, bet tomēr nepamet sajūta ka filma bija uzņemta kā tāds videoklips, vai treileris. Brīžiem skaņa bija acīmredzami ierakstīta studijā, pat tad, ja dialogs vai mūzika skanēja uz ielas, tāpat arī daži no aktieriem bija ļoti nepārliecinoši. Par sižetu – nu, nebūtu īsti jāuztver šī kā filma ar sižetu. Viņu vajadzētu klasificēt kā mūziklu, lai arī viņa tas nav. Bet kā jau teicu, kopumā iedevu četras zvaigznes, tāda jauka motivējoša filma.
Pēc tam taisījām astoņu gadu anniversary skatīšanos filmai The Beach. Es viņu redzēju uzreiz pēc tās iznākšanas, kad to rādija kino Oskars. Atmiņā bija palikušas tikai dažas ainas, bet papildu interesi izraisīja tas ka filmas notikumi risinās Taizemē, kur tikko nesen bijām. Saskatījām ļoti daudz pazīstamu vietu. Filma ir ļoti laba, un noteikti iesaku to visiem, lai arī to brīžiem samaitā popsīgā mūzika un nesaprotami deviņdesmito gadu stila specefekti bez kuriem varēja labi iztikt, un padarīt filmu daudz dramatiskāku, nopietnāku. Dēļ tā beigās arīdzan ieliku četras zvaigznes.
jaa, tas ir diezgan interesanti skatities filmu, kuraa atpazisti arii vietas
Filma The Beach ir viena no manām mīļākajām filmām. Es pat īsti nezinu, kas viņā ir tas īpašais, taču tā nu ir filma, ko varu skatīties un skatīties. 🙂
Man gan ‘The Beach’ liekas… pārlieku smaga. Kaut kā baigi psiholoģiski nospiedoša, ka man jau dīvaini paliek, vien izlasot filmas nosaukumu kādā programmā.
Hmm, August rush ir kā radīta, lai skatitos pēc Amelie ;). Domāju ka tāpēc arī tas vērtējums tik augsts. Būsi vēlreiz iemīlējies?
Standarta pesimistiskais latvietis 🙂 Gluži kā lienča rakstīja, te pie mums cilvēku uztver kā traku ja uzdrošinies publiski pasmaidīt