Indoķīna 9: Atkal ceļā

 Brauciens uz Bangkoku notika naktī, tapēc īsti neko par to pastāstīt nevaru, ja vien to ka neviens pats autobuss Taizemē nav īsti ērts, neskatoties uz cenu. Līdz ar to pārmaksāt neiesaku. Agri no rīta, melnā tumsā, izkāpām Bangkokā kādā no autoostām. Totāli samiegojušies abi ar Noru vienkārši sekojām Leontīnei, kurai likās ka viņa zin kur jāiet uz lokālo autobusu, lai nebūtu jāmaksā uzmācīgajiem taksistiem. Kā rezultātā gan mēs izskraidījām autoostas teritoriju kādas trīs reizes, prasījām virzienus ļoti daudziem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa, pat personāls, rādija atšķirīgus virzienus. Beigās kāds sargs apžēlojās un aizveda mūs līdz pieturai, kas bija totāli citur nekā bija licies.

Kopā aizbraucām līdz Khao San road, parādijām viņiem kur tas ir, un paši devāmies uz mazu hotelīti aiz Veģetāriešu ielas, turpat blakus. Hotelis bija sīks un atradās uz pavisam apšaubāmas mikro ielas, kas platumā noteikti ir mazāka par vecrīgas šaurāko ielu. Nu te varbūt motorolleris tika cauri. Bet istabā bija kondicionieris, kas bija visai laba ekstra (5Ls ar kondicionieri Bangkokas centrā ir pieņemama cena). Toties nebija loga. Nomazgājāmies, pagulējām, un gājām pastaigāties. 

Nekur nesteidzoties, devāmies meklēt tuvējo Starbucks, lai atpūstos kā tādi noguruši eiropieši. Izdzērām ļoti lētas milzīgas Mokas, atpūtāmies, atdzesējāmies. Izdomājām ka jābrauc uz Chinatown. Atkal jau izmantojām lētāko transportu Bangkokā – kuģi. Tādi kuģīši varēja būt arī pie mums, neredzu pamatojumu kapēc ne. Īstenībā tie ir tādi paši kā pie mums tūristu vadātāji kas uz Daugavas pietur, bet Bangkokā tie kalpo kā sabiedriskais transports, un maksā apmēram tik cik autobuss. Rīgā taču būtu super ja no Daugavgrīvas ietu kuģītis līdz Rumbulai, ar piemēram 15 pieturvietām? Korķī ideāli. 

Ķīniešu rajons ir totāls haoss. Tas sastāv no sīku ieliņu rūtīm, krustu šķērsu tās cenšas sajaukt tev prātu, apvest ap stūri un aizvest nevis uz kurpju rajonu, bet vannas korķu rajonu. Te var nopirkt visus pasaulē iedomājamos ķīniešu lētos nieciņus, un visas iespējamās preces ko pie mums Gerkenā dotu uz “Trakajām dienām” ja tādas tur būtu. Paēdām springrolls, izvazājāmies, safotografējām kandidātus uz pasaulē apkrautākajiem motorolleriems, un tā staigājot mēģinājām tikt atpakaļ. Protams palaidām garām vajadzīgo laivu piestātni, un nākamās trīs bija mūsu maršrutam nederīgas, bet beigās totāli nostaigājušies un patīkami pārkarsuši nonācām atpakaļ uz Khao San, kur ielīdām interneta kafejnīcā apskatīties kas jauns pasaulē. Īstenībā jau šo te mēs darījām apzināti reti (divas reizes), jo atvaļinājuma mērķis bija atslēgties no Latvijas un ar to saistītajām aktualitātēm tik ļoti cik iespējams. 

Vakarpusē izlēmām ka jāatrod kāds sakarīgāks hotelis kuram vismaz ir logs, un gājām skatīties otru tūristu ielu (Soi Rambutri), kas ir turpat netālu. Protams, kā jau parasti mēdz teikt, pasaule joprojām ir maza, jo atkal satikām savus Holandiešu draugus. Šie mums izstāstija ka rīt no rīa astoņos dodas uz Ko Chang salu, un ka dabūjuši lētās biļetes (lētāk kā mūsu hotelis) kas iekļauj visu ceļu no Khao San līdz mērķim. Man patīk fiksās idejas, un vienkārši piekritām doties līdzi.

Momentā aizgājām nopirkt biļetes. Tajā brīdī mani pat nesatrauca kura no salām tā ir, jo laika mums vēl bija vesela nedēļa, un šīs dienas laikā bijām sapratuši ka Bangkokā te nedēļu darīt nav ko. Tiesa gan izpalika plānotais kārtējais masāžas salona apmeklējums, kā arī pavārskola, bet paradīzes salas apmeklējums likās daudz vilinošāks, un nākamās dienas rītā mūs pamodināja tūrisma firmas meitene, kas mūs aizveda uz autobusu, un kopā ar Leontīni un Ramonu mēs atkal jau bijām ceļā.

2 thoughts on “Indoķīna 9: Atkal ceļā

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *