Indoķīna 6: Lao

Rīts pienāca ātri un patīkami, gaismā viss izskatījās daudz labāk, taču neskatoties uz to mēs momentā sapakojām mantiņas, un rāpāmies pa šaurajām sānieliņām augšā kalnā, meklēt vietu kur paēst. Šī bija pirmā no vietām, kur Nora brokastīs sagribēja banānu pankūkas. Izrādās šajā reģionā “banana pankake” jāuztver kā divi nesaistīti vārdi, jo atnesa plāno pankūku, un virsū uzliktu banānu (vismaz labi ka bez mizas). Pamatīgi izsmējušies par šādu pavērsienu, mēs paēdām, iedzērām trako Lao kafiju, kas ir saldāka un rūgtāka par jebko ko spējat iedomāties, mēs devāmies upes virzienā meklēt savu laivu.

Tur protams tusiņš jau ritēja pilnā sparā, cilvēki krāva ārā visādus uzkodu stendus, krēslus un visādu atribūtiku, jo drīz jāsākās airēšanas sacensībām. Protams, jautājot “kad būs laiva uz Nong Khiaw” visi mums smaidot teic ka rītdien, jo šodien ir svētki. Mēģinājām pierunāt kautkādu onku lai mūs aizved ar čārterbraucienu, bet šis pieteicās tikai par 500’000 kip (kādi 23ls), bet mēs nosmējāmies un gājām prom. Kamēr nevarējām izdomāt ko darīt, jau bija sākušies pirmie laivu braucieni – ar garām, ļoti šaurām laivām, katrā pa kādiem 10 cilvēkiem.

Satikām kādu angliski runājošu cilvēku, kas varētu būt labāk runājošais Laosietis, ja vien viņš nebūtu no Vjetnamas – Vjetnamas robeža turpat pāri upei un vēl nedaudz. Arī viņš mums pateica ka laivas nebūs, un ka lai mēs patusējam līdz rītdienai.

Tikmēr pirmais laivas īpašnieks jau bija sācis domāt, ka te varētu būt iespēja nopelnīt, sāka ar mums kaulēties. Izlikāmies ka mūs viņa piedāvājumi īpaši neinteresē, un rezultātā viņš ar sievu mūs piekrita aizvest par 300’000 kip, kas liekas bija kādi padsmit lati – protams izklausās daudz, bet upe iet taisnāk kā ceļš, un autobuss maksā gandrīz tikpat. Turklāt mums nu bija pašiem savs privāts “kuģis” (laiva ar sēdvietām un daļēju jumtu virs galvas). Protams kuģis tas nebija tādā ziņā, ka pārkāpjot no viena sēdekļa uz otru – laiva gandrīz apmetās riņķī, bet tas tieši labāk – jo mazāks braucamais, jo labāk var izbaudīt braucienu, un ir intīmāka tuvība ar dabu.

Pēdējo reizi paskatījāmies uz tīkliem izklāto krastu, uz airētājiem un mūsu briesmīgā “hoteļa” terasi, mēs devāmies ceļā pa Nam Ou. Upe pēc platuma ir nedaudz lielāka par Gauju, daudz straujāka, un mālainās zemes dēļ – necaurspīdīgi kakao brūnā krāsā. Krasti vietām ir kā pie Gaujas, bet brīžiem upi ieskauj stāvas un grandiozas klintis, t.s. karsts, dēļ kā šis brauciens vispār arī bija ieplānots. Redzējām ciematus, mežus, kalnus un visādas interesantas vietas, brauciens bija relaksējošs un patīkams salīdzinot ar autobusiem.

Piestājām arī Muang Ngoi, mazā ciematā, kas agrāk skaitījies backpackeru paradīze, jo šai vietai var piekļūt tikai ar vairākstundu laivas braucienu, un uz turieni neved ceļi. Parasti cilvēki šeit ierodas un paliek uz vairākām nedēļām, jo laiks te apstājoties. Skats no šī ciema ir fantastisks, jo tieši pretī ir milzīgās klintis, bet dažās minūtēs ko te pavadījām, likās ka katrā mājā ir hotelis vai ēstuve, un bija aizdomas ka vieta ir komercializējusies. Tas gan nenozīmē ka es neiesaku jums tur kādreiz iegriezties.

Turpinājām braucienu un jau pēc neilga laika bijām nonākuši galamērķī – Nong Khiaw, kas ir pilsētele ne īpaši lielāka par Muang Ngoi, un kas atrodas uz upes-“šosejas” krustcelēm, tādejādi dodot mums iespēju pārkāpt autobusā, kas mūs nogādās slavenajā kultūras centrā, tempļu pilsētā – Luang Prabang. Tiklīdz izkāpām no laivas, uzzinājām ka autobuss iet pēc stundas, apsēdāmies ēstuvē un pasūtijām spring rolls ar kokteiļiem.

Spring rolls ir universālais, veģetārais ēdiens, uz ko vienmēr var paļauties un kas ir labākais ēdiens ko paņemt līdzi. Kas ļoti labi noderēja, jo tiklīdz bija sākuši tos cept – mums paziņoja ka autobuss ies pēc piecām minūtēm, jo sarakstā uz tāfeles ir rakstīts intervāls, nevis konkrēts laiks. Pateicām tantei lai springrolls ieliek maisiņā, izdzērām kokteiļus un sākām kraut somas uz jumta. Satikām trakās Spāņu sievietes, kuras devās pretējā virzienā, pa upi uz augšu, lai pāris nedēļas palasītu grāmatas iekš Muang Ngoi.

Ceļš ne ar ko īpaši interesantu neizcēlās, ja vienīgi ar to ka nebija īpašī ērta sēdēšana, un aizmugurē konstanti vārijās kautkādi baltie tūristi (abas no šīm lietām ir bieži sastopamas, bet iepriekš to nebiju uzsvēris).

Pēc pāris stundu brauciena, lēnām sākām tuvoties pilsētai, un šoreiz pilsētas izmērs bija lielāks, jo bija arī priekšpilsētas rajoni, un iebraukšana bija visai ilga. Protams tāpat, kā jau visur Laosā, mājas te pārsvarā ir tādas pusuzceltas vienstāvu būdiņas, un viss kas neatrodas tūrisma centrā ir visai sagrabējis un bēdīga paskata. Viss izņēmot pāris valdības ēkas, kas izskatās kā tādas Kargina villas. Bet tas jau laikam normāli, ņemot vērā valsts iekārtu.

Autobusa šoferis bija kautko sarunājis ar sievieti kas viņam sēdēja blakus, un šie abi divi visai ilgstoši braukāja pa pilsētas nomalēm kautko meklējot, savāca kautkādu čiksi, un tad turpināja braukalēt, visiem par lielu neapmierinātību, jo sāka satumst, un visi bija totāli izsalkuši.

Izkāpjot autoostā, pirmārt nesapratām kur atrodamies, jo teorētiski bija jāiebrauz Ziemeļu terminālī, bet pēc tā neizskatījās (bijām Dienvidu terminālī dēl super braukalēšanas). Uzbruka tuk-tukisti un prasīja astronomiskas summas, pārējie tūristi teica ka viņi ies ar kājām, tapēc tuktukisti palika ar mums diviem vien, un atteicās mūs vest pat tad ja būtu gatavi maksāt. Nora uz viņiem sabļāva jo viņi mēģināja izspiest vēl lielāku summu, tad arī mēs devāmies prom ar kājām. Kā jau parasti, 200m pēc izejas mūs panāca kautkāds parastais tuktuks, un paņēma par puscenu. Šis bija tāds kā mocis ar paplašinātu blakusvāģi – jau kurais dīvainais transporta līdzeklis braucienā. Turpinot samulsināt mūs, tuktuks mūs neizlaida tur kur prasījām, bet kautkur ārpus vēsturiskā centra (pie dārga draugu hoteļa), jo tas ar tumsu tiek slēgts, lai dotu vietu tirdziņam. Nākamajās dienās šī sistēma mums tapa ļoti skaidra, bet tumsā mēs atkal jau bijām apmaldījušies un dabujām tūristam prasīt lai parāda uz kartes kur esam.

Staigājām meklējot savu ieplānoto hoteli, bet to neatradām, toties atkal paklausījām kautkādam staigājošajam reklamētājam, un atkal jau paveicās – jo hotelis bija praktiski ideāls, ar privātu terasi, gandrīz tīru skatu uz Mekongu, un praktiski privātām trepēm. Istaba bija tīra, ar foršu vannas istabu, fēnu virs gultas un visu kas vajadzīgs pēc iepriekšējās šausmu nakts.

Pēc īsa brīža atpūtas, saņēmāmies un devāmies apskatīt pilsētu vakarā. Ārā mūs pārsteidza pamatīgs troksnis, un milzu bari ar cilvēkiem, kuri plūda visos virzienos. Pie katras mājas ieejas, un uz visām sētām bija saliktas svecītes, smaržkociņi un visādas interesantas papīra lampas. Izgājām uz lielās ielas, kur troksnis sasniedza maksimumu, jo tur notika kāds gājiens. Atcerējāmies ka arī šeit ir upe, un te notiek tie paši lietus sezonas beigu svētki. Gājienā piedalījās ļoti daudz cilvēku, kuri bija sadalījusies pa grupām – katra nesa gigantisku papīra kuģi, viens par otru krāšņāk izgreznoti, ar visādām neiedomājamām uzpariktēm, lampiņām, propelleriem un pūķiem. Kuģu noteikti bija vairāk par desmit, un gājienu papildināja milzīgi bari ar bērniem, kuri šāva salūtus un spridzināja visādus uguņošanas brīnumus. Lielākā daļa bija neredzēti un ļoti krāšņi, daudz interesantāk kā mūsu standarta jaungada atribūtika.

Gājiens devās uz vienu no galvenajiem tempļiem, kur visi pulcējās un demonstrēja skaistos papīra kuģus. Tur arī varēja iegādāties mazas ziedu laiviņas ar svecēm un smaržkociņiem, jo pēc brīža tūkstošiem cilvēku tās ielaidīs tumšajā Mekongas upē, kopā ar lielajiem kuģiem, kas kopā izgaismos upi tik pasakaini ka to nav iespējams iztēloties. Kamēr notika gatavošanās, mēs nopirkām visādus interesantus ēdienus no ielas tirgotājas, viens no tiem bija slavenie avokado asie salāti, kas pamatīgi sakoda, līdz ar to nopirkām vēl arī visādas nūdeles un dzeramos.

Vakars bija pasakains, bet cilvēku daudzums bija ļoti liels, un mēs – pārguruši, tapēc, ik pa brīdim pieejot pie upes, lēnītēm devāmies atpakaļ uz savu istabiņu.

Likāmies gulēt, ar domu agri celties un apskatīt tempļus.

One thought on “Indoķīna 6: Lao

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *