Indoķīna 4: Lao

Rīts bija miglains, un salīdzinoši pavēss – teiksim tā, ierasto 30+ grādu vietā drošvien bija kādi 26. Pat neēduši, pa taisno sataisījamies un devāmies meklēt tirgu. Izrādās, ka kopā ar autoostu, arī tirgus ir pārvietots uz pamatīgi neertu vietu, kādus pāris kilometrus prom no pilsētas, bet tas nekas, cilvēki rindām vien devās uz turieni, mums tikai atlika sekot. Tirgū nonācām drošvien ap septiņiem, un tur nebija neviena paša tūrista. Tirgus pavisam īsts un nesamākslots – pārdeva visādus dārzeņus, augļus, pinumus, kandžu lielos daudzumos, visādus krāmus un tādas lietas. Izstaigājām, sāka nedaudz smidzināt lietus, un tad mūs pamanīja tantes no kalniem. Tantes tādas krāsaini saģērbušās, un visas tirgo dažādus rokdarbus, izšūtus ar krellītēm no graudiem, vai spīgulīšiem kas pagatavoti no Pepsi bundžiņām. Tantes aplipa ap mums lielos daudzumos, un katra sāka savu mantību likt rokās, raustīt aiz drēbēm, un smaidīt ar saviem smieklīgajiem sarkanajiem smaidiem (mute te veciem cilvēkiem ir spilgti sarkanā krāsā jo viņi košļā Betelnut – līdzīgi kā Indijā Gutka – lai nesāpētu zobi. Šis augs nokrāso muti un zobus sarkanus, toties tam ir pretsāpju efekts). Viena tante pat pamanījās Norai no rokas izņemt naudu, un ielikt rokās kautkādu somiņu, un prom bija. Lietas jau protams ļoti skaistas un fantastiski lētas, bet kā nu tadam tantukam lai atsaka – bet no visām jau nenopirksi. Sapirkām visādus smukumus un tināmies ātri prom, tantes rindiņā sekoja. Protams – vienīgie potenciālie klienti esam mēs.

Tikuši atpakaļ pilsētā, mēs paēdām, un sākām skatīties piedāvājumus vietējā tūrisma biroja kantorī – kautkāds valsts birojs, kurš sadarbojas ar zemniekiem, nolīgst gidus un vadā tūristus pa laukiem, ienākumus dalot cilvēkiem, kuru laukus mēs šķērsojam, un kuru ēdienu mēs ēdam. Sarunājām divu dienu pārgājienu uz kalnu ciematiem, un samaksājām astronomisku summu – kopā ap 60 latiem. Protams tas iekļauj ēdienu un gulēšanu, bet priekš Laosas tas ir ļoti daudz, un bija aptuveni puse no tā ko mēs kopā iztērēsim 10 dienās, ieskaitot suvenīrus.

Kautkā izdevās pierunāt gidu uz pārgājienu tajā pašā dienā, pēc stundas. Atlika ātri aizkriet uz viesu namu pēc somām, un paņemt nepieciešamo (ar lielajām somām iet divas dienas kalnos nebūtu iespējams). Sapakojām visu vienā maziņā mugursomā, un kāpām iekšā tuktukā, lai dotos uz vienu ciematu pēc sava gida, kas izrādās pats ir vietējais zemnieks, un neskaitās Lao pilsonis, bet t.s. Highland Lao no Akha cilts, kuriem pašiem ir sava valoda, un kuri dzīvo aptuveni tā kā Latvijā Balvu rajonā dzīvoja pirms 200 gadiem. Bet par to vēlāk.

Gids angļu valodu pārzināja pārsteidzoši labi, un pēc pāris minūtēm viņa soma bija sakrauta, un mēs jau devāmies ceļā. Uzdodot visādus jautājumus mēs gājām pa lauka malu, gar strautu, uz kura bija uzmontēti visādi interesantu konstrukciju elektrības ģeneratori, un nonācām nākamajā ciemā – kur mūsu gids līdzi pasauca savu draugu, kurš angliski nezināja ne vārda. Patiesībā arī Lao valodā ne, jo mūsu gids ar viņu visu laiku praktizējās Hmong valodu. Jaunais draugs mums iedeva pagaršot kautko kas stipri vien izskatījās pēc melones, bet patiesībā bija gigantisks apaļš gurķis. Nu īsta melone, ne cik atšķirības vizuāli. Bet garšo kā gurķis. Devāmies ceļā – četratā.

Sākumā gājām cauri milzu cukurniedru laukam, cukurniedres bija savus 3m garas. Šie abi ar mačeti nocirta vienu, nošķīla lapas, un iedeva mums pa gabalam grauzt. Interesanta lieta. Garšo kā … kautkas ļoti kraukšķīgs un stiegrains, bet reizē sīksts, nesakošļājams un ļoti ļoti sulīgi salds. Sula burtiski šķīst pa malām šo te košļājot. Pēc tam sakošļātais jāspļauj zemē, jo sakošļāt līdz galam nevar.

Gājām pāri strautam, redzējām milzu tauriņus kas izskatījās un lidoja kā tādi mazi putni, redzējām visu rīsu audzēšanas sistēmu, sākot no apūdeņošanas konstrukcijām, beidzot ar stāstu kā rīss top par rīsu, redzējām kā zemnieki tos ievāc un sien lai liktu kaltēties. Karstums tajā brīdī noteikti bija tuvu četrdesmit, jo sviedri tecēja aumaļām, un saule dedzināja neiedomājami stipri. Šobrīd to atceroties es to vien gribu kā turp atpakaļ. Skati ir skaisti – visur dzeltens un zaļš, kalni, daba, bezgalīgs miers. Pa rīsu lauku māla malām uzkāpām līdz palmu lapu atpūtas būdiņai, tur satikām mazu meitenīti kas auklēja daudz mazāku brālīti – šai bija labi ja četri, brālītim esot 3 mēneši.

Noskatījāmies kā vietējie kalna sānā, pašā saules pannas centrā, vāc rīsus, noskurinājāmies, un devāmies augšup kalnā.

Visai nogurdinošs pasākums, jāatzīst. Bet skati visu attaisnoja, un ar pavisam pozitīvām domām galvā, turpinājām kāpt. Ik pa brīdim kāpiens iegāja džungļos, kur ir vēsāks, un tas laikam bija vienīgais iemesls kapēc mūs neizsautēja dzīvus. Apstājāmies paēst vienā no rīsu vācēju lapenēm – tādas bambusa mājiņas ar palmu lapu jumtu – ļoti vēss un patīkams patvērums, kopā sasiets ar bambusa pinumu striķīšiem. Lai man te vēl pastrīdas cilvēki, kuri gribēja apgalvot ka bērna štābiņu kokā tikai ar naglām var uztaisīt.

Gida draugs atkal aizskrēja pēc savvaļas milzu gurķa, paēdām līdzi paņemtos rīsus, un devāmies atkal aušup – pusstundas atpūta gan neko šādā karstumā nedod, jo pēc pirmajiem soļiem ausīs sākās džinkstoņa, aizsitās elpa, un sāka tecēt sviedri. Bet patiesībā šāds kāpiens ir neizsakāmi skaists un bauda totāli atsver jebkādu piepūli.

Kāpām mēs desmit stundas, un ciematu sasniedzām ap to laiku kad iestājās tumsa.

Ciemats bija fascinējošs. Bambusa un palmu lapu mājiņas, katrā pa vienai istabai, pavards turpat pa vidu zemē, nekāda skursteņa, ne logu. Cilvēki patiešām, un pavisam reāli dzīvo kā pirms gadsimtiem. Šeit nebija nekādas komercializācijas, par kādu dzirdēts Taizemes pārgājienu aprakstos, neviens naudu neprasīja, nestaigāja mākslīgi saģērbts krāsainajos tautastērpos. Būtībā mums uzmanību gandrīz nepievērsa. Cilvēki iemācijušies ka eksistē “baltais amerikānis”, kurš te reizēm tiek atvests, un ienes naudu, un nekādus vairāk jautājumus neuzdod. Nebija tā ka mūs ignorēja negatīvi, nē – paskatījās, pasmaidīja. Atļāva nofotografēt. Draudzīgi, gandrīz neitrāli. Ciemā lielākais pārsteigums bija dzīvnieku daudzveidība, un tas ka viņi visi savā vaļā iet kur grib, nekādas sētas vai aploku, visi kopā un viens uz otra. Vistas, cūkas, govis, kazas – visi blakus viens otram, tie bija visur.

Īstenībā, kā mēs pēc tam secinājām, šādi ciemati ir visā Laosā, patiesībā tāda arī ir lielākā daļa Laosas. Protams to neredz tie kas brauc ar laivu pa taisno uz “lielo” pilsētu (tādu Ogres izmēra pilsētu ir kādas 4-5), un seko tūristu takai – tur viss ir ļoti attīstīts, bet šeit – laukos – lai kur mēs nebrauktu, gar ceļiem bija tikai šādi ciemati. Dažos bija pa ģeneratoram, dažos – pat valsts atbalsta saules baterijas (dažas uz ciemu, jauda 40W). Īstenībā dažreiz pat kādam no ciema ir mobilais telefons, un reizi pāris mēnešos šie cilvēki uzģērbj džinsas, un pārvēršas par parastiem cilvēkiem, iekāpj autobusā un brauc uz tusiņu kādā lielākā pilsētā. Nemaz nepateiksi, ka tikko iekāpusī meitene vēl nesen visai skrandaina sēdēja vienistabas bambusa mājiņā, un pina paklājus blakus cūkām un mālainam pagalmam.

Ciematā palikām pa nakti, tādā pat mājiņā kā vietējie. Atnāca jaunas tīņu meitenes ar saviem draugiem, satērpušās tradicionālā tērpā, un visiem par lielu jautrību uztaisīja mums tradicionālo masāžu – tāda bija iekļauta “programmā”. Totāli pārgurušiem mums tā bija tīri laikā, un bija ļoti jautri skatīties kā tusējas vietējie tīņi. Mūsu mājiņā bija baigais balagāns, jo visi bija sanākuši “tusēt” un apspriest visādas tīņu lietas. Mums īsti uzmanību nepievērsa, bet interesanti bija skatīties. Žēl ka nevarējām ar viņiem parunāt.

Nākamajā dienā devāmies lejā no kalna. Lejā jau vienmēr iet ir vieglāk, turklāt šoreiz ceļš bija nedaudz īsāks, gājām kādas piecas stundas.

Atgriezušies Muang Sing, pa taisno iekāpām autobusā un devāmies uz Luang Namtha, pilsētu kuru pirms tam bijām “norakstījuši” bet citādi no šejienes prom netiek. Galu galā esam pie Ķīnas robežas, kuru no kalna ciemata tīri labi varēja redzēt. Muang Sing bija ļoti jauka vieta. Noteikti viena no man tuvākajām, kas atmiņā paliks vienmēr.

5 thoughts on “Indoķīna 4: Lao

  1. Darits! Shodien dzirdeju kaa tantes sarunajaas par celjojumu uz Taizemi, manuprat, gan vinjas isti pat nesaprata, kur bijushas, jo stastija, ka tur visi perfekti (apkalpojoshasi personals) runaa perfekti anglju valodaa, kas esot deelj olimpiskajam speleem 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *