Sēžot uz žanru sētas

 
Man jau vienmēr ir bijušas problēmas ar žanriem – sākot jau protams ar mūziku. “Vai šis ir Prog, vai tomēr Art roks, vai varbūt daļēji Phychedelic Indie, ar nelielām Rock’n’roll saknēm?” Esmu tam atmetis ar roku, un klausos to kas patīk, nedomājot par to, kurā no kategorijām es ietilpstu (metālisti pret reperiem?). 

Filmām to žanru oficiāli nav ne tuvu tik daudz cik mūzikai, bet tomēr ir problēmas. 

Pirms diviem ar pusi gadiem (ārprāts cik sen) skatījāmies filmu Everything is Illuminated (1). Tāda sapņaina, brīžiem drūma, brīžiem smieklīga filma par cilvēku kurš dodas ceļojumā uz Ukrainu pie saviem radiniekiem. Filma ir ļoti skaisti uzfilmēta, un manās acīs vairāk ir dīvaini traka (traks kā “insane”) nekā bēdīgi dramatiska. 

Vakar skatījāmies filmu In Bruges. Noskaņu filma, ar skaistu muzikālo pavadījumu, vizuālo ietērpu, fonu un vidi. Stāsta par diviem slepkavām, kuriem dots uzdevums gaidīt instrukcijas skaistā Beļģijas pilsētiņā. Sižeta pamatdoma protams ir nedaudz ironiska, un visa filma netieši norāda uz “bandītu” dzīves komiskajām pusēm, lai gan arī tieši joki kā tādi šeit ir labi ja piecās ainās. Daudz lielāku daļu filmas aizņem dažādas pārdomas, un būtībā sēdēšana (kā Clerks 2 varonis teica – “Lord of the Rings is a movie about walking”). 

Abas šīs filmas oficiāli skaitās komēdijas (pie visām recenzijām Komēdija ir kā viens no pirmajiem diviem žanriem).
Neviena no šīm filmām nav “27 Dresses”, “Eurotrip”, vai pat “Mr. Bean”, līdz ar to te protams ir redzama žanrus atdalošā līnija, kas skaidri pasaka – te ir, piemēram, 30% komēdijas un 70% drāmas (tas ir kā “es” redzu gan Illuminated un Bruges). 

Problēma, ar kuru daži no šo filmu skatītājiem saskārās (es biju viens no tiem) – stāvot uz šīs šaurās, procentus atdalošās līnijas, dažiem ir tieksme ievelties vai nu vienā, vai otrā pusē, nosaucot filmu vai nu par komēdiju, vai par drāmu. 

Bet tāpat kā dzīvē, arī filmās viss nav tik vienkārši. 

Mākslas darbu nedrīkst viennozīmīgi iemest viena vārda kategorijā. 

Līdz ar to galējais secinājums ir tāds – ja Naumanis apgalvo ka In Bruges ir komēdija, ticiet viņam tikai par kādiem 30%, vai labāk – neticiet nemaz (Sestdienas recenzijas jau gadiem mani ir pievīlušas).

1 – fantastiski, cik ļoti es toreiz kļūdijos par filmas neatminamību. blogs ir vienreizēja lieta, cik ļoti gan manas domas tomēr mainās …

12 thoughts on “Sēžot uz žanru sētas

  1. Ja nebutu sēdēšanas uz žanru sētas, tad grūtāk būtu atklat jaunas sējas un grupas. Pilnīgi piekrītu ka nedrīkst izcilu makslas darbu iemest viena vārda kategorijā, vai viena žanrā, tadus darbus parasti var tikai apzīmēt pēc cilvēka varda, grupas nosaukuma …

  2. man pret viņu ir tāda kā defaultā nepatika, iespējams es izlasīju to ko gribēju izlasīt. varbūt arī kļūdos, bet man atmiņā spilgi ir iesēdies ka pie žanra tur rakstīts komēdija/drāma

  3. vispār es tā padomāju un … loģiski būtu skatīties kā filmas autors ir viņu pozicionējis. jo tālāk jau nāk uztvere. tīņi smejās šausmu filmās, bet tāpēc tās nekļūst par komēdijām. ja grib jaunam skatītājam ko pateikt par filmu, jāskatas ir nevis recenzentu aprakstos, bet tajā kā filmu pasniedzis autors. arī sūdīgām filmām ir kāda pamatdoma vai mērķis (biež vien tas ir pelnīt naudu ar jēliem jokiem). īsi sakot ja filmas autors domājis filmu kā komēdiju, bet man tā neliekas, tad ta ir mana problēma, un man pie kājas ko par to domā Eberts

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *