Sēžot uz žanru sētas
Man jau vienmēr ir bijušas problēmas ar žanriem – sākot jau protams ar mūziku. “Vai šis ir Prog, vai tomēr Art roks, vai varbūt daļēji Phychedelic Indie, ar nelielām Rock’n’roll saknēm?” Esmu tam atmetis ar roku, un klausos to kas patīk, nedomājot par to, kurā no kategorijām es ietilpstu (metālisti pret reperiem?).
Filmām to žanru oficiāli nav ne tuvu tik daudz cik mūzikai, bet tomēr ir problēmas.
Pirms diviem ar pusi gadiem (ārprāts cik sen) skatījāmies filmu Everything is Illuminated (1). Tāda sapņaina, brīžiem drūma, brīžiem smieklīga filma par cilvēku kurš dodas ceļojumā uz Ukrainu pie saviem radiniekiem. Filma ir ļoti skaisti uzfilmēta, un manās acīs vairāk ir dīvaini traka (traks kā “insane”) nekā bēdīgi dramatiska.
Vakar skatījāmies filmu In Bruges. Noskaņu filma, ar skaistu muzikālo pavadījumu, vizuālo ietērpu, fonu un vidi. Stāsta par diviem slepkavām, kuriem dots uzdevums gaidīt instrukcijas skaistā Beļģijas pilsētiņā. Sižeta pamatdoma protams ir nedaudz ironiska, un visa filma netieši norāda uz “bandītu” dzīves komiskajām pusēm, lai gan arī tieši joki kā tādi šeit ir labi ja piecās ainās. Daudz lielāku daļu filmas aizņem dažādas pārdomas, un būtībā sēdēšana (kā Clerks 2 varonis teica – “Lord of the Rings is a movie about walking”).
Abas šīs filmas oficiāli skaitās komēdijas (pie visām recenzijām Komēdija ir kā viens no pirmajiem diviem žanriem).
Neviena no šīm filmām nav “27 Dresses”, “Eurotrip”, vai pat “Mr. Bean”, līdz ar to te protams ir redzama žanrus atdalošā līnija, kas skaidri pasaka – te ir, piemēram, 30% komēdijas un 70% drāmas (tas ir kā “es” redzu gan Illuminated un Bruges).
Problēma, ar kuru daži no šo filmu skatītājiem saskārās (es biju viens no tiem) – stāvot uz šīs šaurās, procentus atdalošās līnijas, dažiem ir tieksme ievelties vai nu vienā, vai otrā pusē, nosaucot filmu vai nu par komēdiju, vai par drāmu.
Bet tāpat kā dzīvē, arī filmās viss nav tik vienkārši.
Mākslas darbu nedrīkst viennozīmīgi iemest viena vārda kategorijā.
Līdz ar to galējais secinājums ir tāds – ja Naumanis apgalvo ka In Bruges ir komēdija, ticiet viņam tikai par kādiem 30%, vai labāk – neticiet nemaz (Sestdienas recenzijas jau gadiem mani ir pievīlušas).
1 – fantastiski, cik ļoti es toreiz kļūdijos par filmas neatminamību. blogs ir vienreizēja lieta, cik ļoti gan manas domas tomēr mainās …