Brendi vs Es
Es atzīstos, es esmu brendu upuris. Dīvaini gan. Nav jau tā, ka es tērētu nesaprātīgu daudzumu naudas lai pirktu dizaineru drēbes – tieši pretēji, apģērbam cenšos iztērēt pēc iespējas mazāk, un taupu kur vien iespējams. Bet toties ja starp divām lētām precēm viena ir ar smuku nosaukumu – piemēram Levi’s bikses un whatever – Zara bikses – tad es noteikti mēģināšu atrast pēc iespējas vairāk iemeslu lai pirktu tieši Levi’s. Varbūt tapēc, ka iekšēji ir sajūta, ka teorētiski pazīstamam zīmolam būtu jābūt labākam. Es gan nezinu vai ir. Protams pie mums Latvijā tas ir grūtāk, jo šeit vēl ir visai izteikts brendofīlisms, pat mazus bērnus ietērpj no galvas līdz kājām D&G drēbēs (tās nu gan es nevaru ciest). Amerikā piemēram ļaudis brendiem mazāk pievērš uzmanību, un tādas Levi’s bikses mētājas RIMI analoga veikala drēbju nodalījuma atlaižu kaudzē. Bet brendi kontrolē cilvēku.
When deep space exploration ramps up,
it’ll be the corporations that name everything.
The IBM Stellar Sphere.
The Microsoft Galaxy.
The Planet Starbucks.Like so many others, I had become
a slave to the lkea nesting instinct.Like a coffee table in the shape of a yin-yang,
I had to have it.The Klipsk personal office unit.
The Hovetrekke home exerbike.
Or the Ohamshab sofa with the Strinne green stripe pattern.Even the Ryslampa wire lamps of
environmentally-friendly unbleached paper.I’d flip through catalogues and wonder
“What kind of dining set
defines me as a person?”— Fight Club