Kas notika Zilupes vilcienā ?

Viss sākās ar mazo Serģi, kurš izdomāja skriet uz vagona izeju, pretēji mammas protestiem. Serģim bija tik maz gadu, cik ir bērnam kurš vēl netaisās iemācīties runāt, bet jau skrien pa vagonu.
Garš, kalsns vīrietis, ģērbies viscaur melnās drēbēs Serģi apturēja, un norādija māmiņai, ka vajadzētu pārsēsties uz (vienas ieejas) vagona otru galu, lai Serģis skrien uz to pusi, kur durvju nav.

Mēs atrodamies vilcienā uz Zilupi.

Kalsnais vīrietis, kuram nevarētu būt vairāk kā 30, izskatās visai amizanti, melns uzvalks, zem žaketes melns T-krekls, nelielas pusdīgušas ūsiņas un dīvainas kantainas brilles, kuru degunturi izskatās kā ar asins paliekām aptraipīti. Tādi apkaltuši sarkanīgi. Varbūt galvu Jāņos pārsitis. Brīdī kad domās veidoju dīvainā tipa aprakstu, viņš atkal mēģina apturēt Serģi no skriešanas un, to darot, paveras vaļā žakete, atklājot pie jostas piespraustu revolveri ar koka kātu. Jauki, padomāju es. Asinis un ieroči. Viņš sēž man pa diagonāli pretim.

Vagonā iekāpj trīs tantes, divas apsēžas pretī potenciālajam slepkavam (pēc apsarga nekādi neizskatās, drīzāk pēc bērnībā spīdzināta frīka, kurš nu, pēc daudziem gadiem, brauc uz laukiem slaktēt pāri darītājus), viena no tantēm apsēžas pretim man. Tantes kautko nosmejas par faktu ka nesēž kopā, tante pretim man saka šām – nu ja, sēdiet vien kopā, jums vārdi gandrīz vienādi.

Melnais, fantastiski garais tips iejaucas un saka smalkā balstiņā – sēdiet tantiņ, un norādija trešajai iet pie Astras un viņas draudzenes (Astrīdas?). Nedaudz, gandrīz demonstratīvi, pavicinājis žaketi tā lai es redzu kas tur glabājas, viņš pārsēžas man pretim.

Viņam aiz muguras, tūlīt kā šis apsēdies, kautkāds tips apakškreklā ieslēdz laptopu – ar visām skaistajām Windows booting skaņām. Sāk skanēt visai nomācoši skaļš krievu Kolbasņiks. Kolbasņika īpašniekam ir 1.5L vodkas dzēriens, un gatavībā atrodas 2L vanaga alus. Ar laiku viss tas tiks patērēts.

Vagonā ieveļas spēcīgi paģirains krievvalodīgs pilsonis strīpainās biksēs, noliek minerālūdeni uz palodzes (ir tāda ekstra tālbraucējos), un apjautājas kur meklēt tualeti. Pazūd.

Ap šo brīdi ierodas Nora ar bulciņām un kafiju.

Tas, kurā atrodamies, ir tipisks dīzeļvagona pirmais/pēdējais vagons – īsāks kā citi, ar nestrādājoši atvāžamiem mīkstajiem krēsliem, konduktora telpu kaktā, velosipēdu pakaramo – kurā arī karājas mūsu metāla zirgi.

Ienāk konduktors, un sāk kontrolēt biļetes. Tantes dodas uz Salaspili, un diskutē par to cik ērti ir ceturtajais draudzenei pa mobilo paziņot, ka šīs ieradīsies ātrāk – ne jau tā kā vecos laikos. Vēl tika apspriests nesen aizgājušais, 89 gadus vecais Rūdis, kurš par spīti kara slimībām novilcis līdz visai cienījamam vecumam.

Kristers (vai Serģis?) un viņa mamma dodas kautkur līdz kurienei brauc divas stundas, un to es uzzinu no sērijas telefona sarunu, kurās tiek meklēts vīrs Ainārs, kuram jāsagaida ģimeni. Šis devies kautko remontēt un nav atrodams, paziņo mamma pa telefonu. Zinām mēs tos remontētājus, kamēr sieva Rīgā.

Melnais tips dodas uz Ogri.

Kad konduktors beidzis kompostrēt biļetes, vagonā uzrodas otrs – pēc sejas izteiksmes priekšnieks konduktoram.

Kā rādās nav atrodams bērnu velosipēda saimnieks, un sākas zvanīšanās uz LDZ par velosipēda evakuēšanu. Te pēkšņi konduktora priekšņieks sāk skaļi lamāties, jo ir atvēris konduktora kabīnes durvis, un tur atradis mums jau pazīstamo paģiraino tipu svītrainajā uniformā, kurš tur mierīgi ielīdis pagulēt. “Molodoi čelovek!!! Što vi sdes iššite, a nuka poidite k svojemu mestu!” “Što on delaet v vašem pomeššeniji???”, viņš aktīvi kliedz uz par viņu vecāko konduktoru. “Napisal v ugol, tam že vaša sumka, vaši vešči, proverte deņgi!” Alkāns tiek izdzīts no vagona, un neizpratnē skatās apkārt. Brīdī kad priekšnieks sāk āķēt nost bezīpašnieka rozā velosipēdu, pasažieris apakškreklā (kolbasņiks) sāk protestēt. Priekšnieks jau iesildījies dod pretī “Uvažajemij tovarišķ posažir! A bagažnij biļet u vas jesķ??” Klausoties skaisto mūziku, biedris pasažieris, ar strīpaino treniņjaku pie sienas, nebija pamanijs jandāliņu ar velosipēda īpašnieka meklēšanu.

Astra, Astrīda un viņu draudzene ar ausekļa piespraudi izkāpa ārā, un drīz vien mūs pameta arī aizdomīgais vīrietis brillēs, kuras visticamāk bija atņemtas upurim.

Mēs joprojām bijām ceļā uz Zilupi, un priekšā bija vēl vismaz četras brauciena stundas.

Lomās: