Vakar lija lietus. Spēcīgi gāza un sitās peļķēs. Un tad tas pārstāja. Es sēdēju uz balkona un lasīju Džeku Kerouaku, elpodams svaigo pēclietus gaisu, un gaidīdams kad ieradīsies auto. Ar auto mēs devāmies uz cenas tīreli, tur purvā ir ierīkota pastaigu laipa. No Liepājas šosejas griežoties pa kreisi, tāds šaurs, taisns celiņš ved tieši uz laipas sākumu. Garām ir jābrauc visai interesantai teritorijai kurā audzē visādus dzīvniekus – baltas govis, briežus, suņus – pat Lamas.
Nekāda vēja, svaigs gaiss, klusums. Smaržo pēc vaivariņiem. Fonā aiz priedēm riet saule. Soļojam pa laipu kādu labu laiciņu – gara gan, īsta vakara pastaiga. Pa ceļam Skaista ezers. Apstājamies un ieklausamies klusumā. Pa gludo ezera virsmu aizskrien bariņš pīļu, tālumā aizlido dzērve. Uzkāpjam tornī un pagaidam kamēr pazudīs saule.
Ejam tālāk. Satiekam glodeni. Mīļš dzīvnieks, citi gan vēl baidās. Pretēji populāram uzskatam čūskas nemaz nav glumas vai aukstas. Turklāt indīgu čūsku Latvijā nemaz nav, Odzi gluži tāpat vien nesatiksi.
Ceļas migla.
Braucam uz māju pusi, un pāri ceļam pārskrien bariņš mazo mežacūcēnu, kopā ar mammu. Labi ka esam mašīnā, jo mamma var satraukties par briesmām un nākt pārmācīt vientuļu gājēju.
Tik tiešām sapņaini. Un kas priecē – ļoti latviski. Tāda sajūtu un piedzīvojumu gamma, kas trūkst lielākai daļai cilvēces un it sevišķi LV iedzīvotāju.
Vien, ja nemaldos, glodene nav čūska, bet gan ķirzaka bez ekstremitātēm.
jā glodene ir gan ķirzaka. bet cilvēki jau skatās un baidās jo līdzīga čūskai 🙂
Jūlija ilustrētā vēsturē ir stāsts par purvos atrastajiem akmens laikmeta cilvēku iekonservētajiem ķermeņiem. Tieši laikā! =)