Mana Rock vēsture: Part II
Visvairāk man patīk dziesmas kur bez muzikālas virtuozitātes klāt vēl ir arī dziesmas teksts kurš ietver kādu stāstu. Ir protams grupas kuras es uzskatu par ģeniālām arī ja viņām ar tekstu apjomu ir tā pašvaki (Kautvai Beatles vai Led Zeppelin), bet tomēr teksts dod ļoti daudz. Īsi sakot manā izpratnē laba dziesma ir tāda kurā ir stāsts, un labs albums ir tāds kurš dziesmas sižetiski savieno.
Billy left his home with a dollar in his pocket and a head full of dreams.
<p> He said somehow, some way, its gotta get better than this. </p> <p> Patti packed her bags, left a note for her momma, she was just seventeen, </p> <p> There were tears in her eyes when she kissed her little sister goodbye. </p>
Pink Floyd
Patiesībā tas arī bija viens no iemesliem kapēc man tik ļoti sāka patikt Pink Floyd. Nav jau arī brīnums – tīņa vecums un The Wall teksti, identificēties nemaz nav tik sarežģīti. Nezinātājiem “Another Brick” ir tekstuāli un muzikāli viena no vājajām Wall dziesmām, par spīti tam ka vairumam albums asociējas tieši ar šo dziesmu. Man gan vairāk ar sekojošo:
Hey you, out there in the cold
<p> Getting lonely, getting old </p> <p> Can you feel me? </p>
Otra miskoncepcija un viltus asociācija ko esmu novērojis – Division Bell un dziesma High Hopes. Nu jā, skaisti jau – bet ne priekš Pink Floyd. High Hopes ir sarakstījis D.Gilmors jau izjukuša PF laikā, turklāt tizlajos deviņdesmitajos, kad sintezatori bija meinstrīms un tikai alternatīvās grupas tos ignorēja. Bet Gilmoram jau bija teju 50 gadi un viņa tajā brīdī vadītā PF koncerttūre ieņēma rekordlielus 250 miljonus dolāru gadā. Kāds tur alternatīvs. Bet tas ir off topic. Īsts Pink Floyd eksistēja tikai septiņdesmitajos, jo pirms tam tas bija Sid Barret Psychedelic Pop un pēc tam – Gilmora solo grupa.
Ja kāds vēlas dzirdēt īstu Pink Floyd, tad iesaku sākt ar Wish You Were Here, piemēram. *Shine on* pirmais ģitāras pieskāriens vien ietver visu Pink Floyd esenci. Nākamais varētu būt Meddle (kurā ir gan pāris visai netradicionālas dziesmas, pa vidu albumam) un Animals. The Wall jau lai jums paliek uz beigām, jo šo Eposu ir jāizprot. Tas nav saprotams tikai muzikāli vai tekstuāli. Šo albumu vajag mēģināt izprast, neteikšu gan ka tas viegli nāksies, bet to var darīt tikai tad kad iepazīts Pink Floyd.
Led Zeppelin
Dotajā brīdī es klausos Led Zeppelin “Physical Graffiti”, konkrētāk – kādu septīto minūti jau skan Kashmir. Šis albums ir grandiozi ģeniāls, un iespējams ja ir 3 albumi visas cilvēces mūzikas vēsturē, kuriem es liktu 10 balles, šis būtu viens no tiem. Ja kāds vēlas saprast no kurienes nāk mūsdienu Rokmūzika, un uzzināt ko īsti spēlē Led Zeppelin, šis būtu īstais albums ar ko sākt. Protams ir četri albumi (I-IV) kuri ir daudz *klasiskāki*, bet manuprāt PG ir totāli viendabīgi ģeniāls albums bez neviena *album filler*, ko gan nevarētu teikt par I-IV, jo tajos katrā ir kāda viduvēja dziesma (dzirdu kā nepiekrītoši fani dauzās pie logiem, ar lāpām un dakšām).
David Bowie
Nākamais dzejnieks manā favorītu mūziķu sarakstiņā ir David Bowie. Arī ar šo izpildītāju parasti ir nejaukas asociācijas dēļ tā ko viņš, skrienot līdzi *modei*, ir darījis deviņdesmitajos, un – *nedod die’s* – astoņdesmitajos (klasiskais Ashes to Ashes videoklips).
Patiesībā manuprāt visa viņa karjeras virsotne bija – interesanti gan – arīdzan septiņdesmitajos. Kapēc dzejnieks? Lūk, “Eight line poem” no jaukā Hunky Dory albuma:
The tactful cactus by your window
<p> Surveys the prairie of your room </p> <p> The mobile spins to its collision </p> <p> Clara puts her head between her paws </p> <p> They’ve opened shops down West side </p> <p> Will all the cacti find a home </p> <p> But the key to the city </p> <p> Is in the sun that pins the branches to the sky </p>
Albums ar kuru sākt noteikti būtu “The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars”, biežāk pazīstams kā “Ziggy Stardust”. Tad Space Oddity, minētais Hunky Dory, Alladin Sane.