Mana mūzikas vēsture
Katram no mums ir savi pirmsākumi. Es gribu pastāstīt kā es nonācu līdz patreizējai mūzikas gaumei, un galu galā vispār kāpēc es esmu es.
Pirmās manas atmiņas par mūziku (tas kas nākošais pēc miega dziesmiņām) saistās dīvainā kārtā nevis kā daudziem ar tautas dziesmām, eoliku, bītliem vai ko tādu, bet ar lenti kurā skanēja Pink Floyd “Wish you were here”.
Mani vecāki, vairāk jau tētis, vienmēr bijuši mūzikas fani. Daudz esmu dzirdējis stāstus par platēm kas sūtītas no ārzemju radiem, pēc tam pārdzītas lentēs, un pārdotas par lielu naudu vietējā melnajā tirgū. Tētis kādreiz stāstija par Deep Purple Japānas koncerta ierakstu kuru pārdevis par 150 rubļiem. Mūsdienās gan pirāti iziet uz lētumu, bet šeit – albums par visu algu. Toreiz bija citas prioritātes, pirātismā bija dumpinieciskums, nevis skopums un slinkums kā tagad. Toreiz arī mūzikai bija lielāka vērtība. Dažādas eiropiešu radiostacijas kuras padomju vara centās bloķēt, mani vecāki, tāpat kā daudzi citi, centās pārtvert un cauri uzliktajam traucējošajam signālam dzirdēja savu Frank Zappa vai Beach Boys minūti.
“Wish you were here” tiešā veidā mani neietekmēja, tāpat arī ne kasetes otrā pusē skanošais elektronikas albums Magic Fly no grupas Space. Lente jau ap to laiku sen bija konvertējusies kasetē, un mēs – pārvākušies uz citu dzīves vietu. Bet šie skaņdarbi acīm redzot iesēdās kautkur dziļi zemapziņā, vēl no laikiem kad lente skanēja manas mammas istabā kad es vēl nebiju dzimis. Pink Floyd vēlāk vēl atgriezās.
Ap to laiku es sāku klausīties vecāku kolekcijas kasetes, un viena no manām absolūti favorītajām dziesmām bija “Seasons in the Sun”, Terry Jacks izpildījumā. Otrajā vietā droši vien ap to laiku bija “I love rock’n’roll”, ko (daudziem britnijas faniem tas būs jaunums) izpildīja Joan Jet and the Blackhearts.
Nedomāju ka man bija vairāk kā 12 gadi.
Tad sākās MTV ēra un es kopā ar māsu sāku fanot par ko pilnīgi absurdu (maniem klasesbiedriem, kas klausījās Guns’n’Roses, Nirvana un Metallica) – Michael Jackson. Man vācijas onkulis sūtija visādus Popcorn un Bravo un es biju novirzījies no ceļa, kļuvis pār īstu pop fanātu. Toreiz aktuālais albums bija tikko iznākušais HIStory kompilācijas albums un es, pēc visa spriežot biju sestajā vai septītajā klasē. Plakāti, uzlīmes, Turbo un atmiņu klades toreiz bija topā, un es par tēta kasetēm pilnībā biju aizmirsis.
Kasetes atgriezās tad, kad mans onkulis no Vācijas mums atsūtija naudiņu magnetafona (mūzikas centrs, toreiz tas saucās) iegādei, un tur pat bija CD atskaņotājs iekšā. Kā jau īstam gadžet frīkam pienākas, CD atskaņotāju man vajadzēja arī ar visu to ka diskus kā tādus īsti bieži sastapt vēl nevarēja. Vismaz ne lētus.
Drīz vien gan pirātisms jaunajā inkarnācijā sāka plesties plašumā, un mans tētis sāka no tirgus mājās nest visādus *savus* diskus. Tad arī nāca atgriešanās pie Pink Floyd, jo viņa kolekcijā bija iefiltrējies The Wall otrais disks. nezinu kapēc tikai otrais, bet pirātu laikos tā bija normāla parādība ka kautkas trūkst.
“Hey You” bija pirmā dziesma kuras tekstu pārrakstīju pēc dzirdes, tulkoju un klausījos neskaitāmas reizes – iesākot jaunu etapu manā dzīvē – apzināta melomānija. Drošvien nupat kā biju sācis iet vidusskolā un izklausījies visus iespējamos Pink Floyd diskus, kā arī kautkādas Rock Ballads izlases ar Nazareth un Deep Purple. Parādijās jauni draugi – no Kažes aizņēmos vēl nedzirdēto Pink Floyd “Animals”, pie Andreja pirmo reizi dzirdēju Dark Side of the Moon, un pirmo reizi arī sapratu ka esmu Pink Floyd fans.
Uzradās internets. Tas kā es ar internetu iepazinos gan ir cits stāsts, un to lietoju es liekas kopš 1999. gada, kad liels telefona rēķins bija ikdiena. Jebkurā gadījumā interneta uzrašanās nāca kopā ar ar Napster dzimšanu, kas tikai paplašināja iespējas man dzirdēt to mūziku ko es vēlējos. Tiesa atminos ka viena dziesma man nāca aptuveni pusstundu, jo modems man bija 33.3Kbits.
Tas bija laiks kad arī dzima Winamp, un uzradās arī leģendārais Dmitrijs (MyOhMyMp3, Frozen etc). Pirms Dmitrija gan bija viens cits sviestains serviss, nevaru atcerēties kā to sauca – Rinalds vai? Arī pie viņa varēja pasūtīt mp3 diskus ar jelkādu saturu, tiesa visai nožēlojamā kvalitātē, bez nosaukumiem un kārtības. Dmitrijs gan bija kvalitatīvs serviss ar smukiem vāciņiem, gigantisku pieejamo albumu krājumu, un ātru apkalpošanu. Atlika onlainā izvēlēties kādi albumi patīk, un tad pēc pāris dienām par 2.5Ls pie LU galvenās ēkas Dmitrijs piegādāja tev jauno disku. Daudziem no maniem draugiem bija fantastiski apjomīgas, pie Dmitrija iegādātas mūzikas kolekcijas (to not call any names).
Ap to laiku es atkal sāku virzīties nost no ceļa un sāku klausīties visādus dīvainus gabalus, lai vieglāk tos nosauktu es teikšu “VH1” mūziku. Būtībā 80s crap. Bet tajā pat laikā ar to man paveicās jo pie manis nonāca daži “Rock Classics” izlašu diski, no stila “Best Rock songs of all time” kuros bija pārsvarā septiņdesmitie.
Tad arī es atklāju tādu dziesmu kā “Ziggy Stardust”, kas noveda pie subsekventas fanošanas par agrīno David Bowie, kas vēl ir aktīvā progresā.
Es iestājos LU Filozofijas fakultātē, kurā sapazinos ar t.s. Daugavpilieti, kā maniem draugiem viņu patika saukt, bet būtībā viņa vārds bija Reinis Norkārkls. Viņš bija fantastiski gudrs cilvēks, bet tajā brīdī mani piesaistīja viņa savdabīgā mūzikas gaume. Pateicoties viņam es iepazinos ar Can, Matching Mole, Egg, Soft Machine, Magma, Eskaton, Faust un daudzām citām psihodēliskā roka, krautroka, 60s roka grupām. No tām manā ikdienas playlistē ir palicis labi ja Can, bet es joprojām nesmādētu arī pārējos, ja vien būtu laiks nodoties apreibinoši ilgai narkomānu mūzikas psihoplūsmai (whatever).
Paralēli tam es biju sācis novērtēt arī mana tēta mūzikas gaumi, un konstanti iztaujāju viņu par mūziku kas viņam patīk, jo tā bija sagadījies ka (neskaitot psiho stafu) mūsu gaumes visai daudz pārklājās. Pateicoties viņam es sāku klausīties Jefferson Airplane, Beach Boys. Vēl viņš man ieteica tādu grupu kā Jethro Tull, aprakstot to kā roks ar solistu flautitu, kas man tajā brīdī likās kas pilnīgi absurds, un es pat nemēģināju to meklēt.
Kur es arī kļūdijos, jo tad kad, gadu vēlāk, beidzot noklausījos Aqualung, es sapratu ka Jethro Tull tomēr būs viens no klasiskajiem pavērsieniem manā mūzikas vēsturē.
Jethro Tull pašus agrākos albumus, nu okei – Aqualung un Thick as a Brick, es mēdzu klausīties arī tagad.
Vēl viens izpildītājs kas tobrīd man derdzās bija Bob Dylan, un tajā jautājumā mana gaume saskanēja ar Kaži. Interesanti, bet gadus vēlāk – nu jau tikai kā kādu gadu vai divus atpakaļ – es paklausījos Bob Dylan vēlreiz, un nonācu pie Jethrotulliska secinājuma – esmu kļūdījies. Bob Dylan joprojām ir viens no maniem favorītiem, teiksim tā top 3 mīļāko izpildītāju sarakstā (kur otrs ir Pink Floyd un par trešo vietu kaujas Led Zeppelin un David Bowie, un Bowie zaudē dēļ visa tā ko viņš darīja pēc 70ajiem).
Ak jā, Zeppelin protams arī bija viena no tām grupām kura nāca no mana “best of rock” diska, sākotnēji protams ar “Stairway to Heaven” un vēlāk ar konstantu I,II,III,IV ciklēšanu pa apli, nespējot saprast kurš tad īsti no šiem 4 albumiem ir labāks (un joprojām to nesaprotot). No turienes nāca arī Jimi Hendrix ēra, Big Brother and the Holding Company (that’s Janis Joplin for you, kids) un Cream.
Papildus deva manas mūzikas gaumes mikslī noteikti nāca arī no vienas no manām mīļākajām filmām – Almost Famous – kuras fantastiskais soundtracks un praktiski jebkura filmā redzamā plate tika transformēts manā mūzikas plauktiņā. No turienes arī Guess Who,
Simon and Garfunkel, Yes – kurus kādu laiciņu klausījos.
Nu jau esam nonākuši līdz mūsdienām. Diemžēl jau vairākus gadus nekādus lielus atklājumus mūzikā priekš savas gaumes neesmu veicis, klausos dažādas lietas pa druskai, bet stundām ilgi mūziku vairs neklausos. Žēl ka daudzi no mana mūzikas stāsta elementiem te nevarēja tikt iekļauti, jo procesā piemisās, un galu galā šis raksts būtu vēl daudz garāks ja jums stāstītu par braucienu uz Hurricane, Pink Floyd bootleg kolekcionēšanas māniju, klasisko Audiogalaxy leiputriju, vai visiem tiem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem skolas laikos kas arī protams ietekmēja lietas ko es klausos un kāpēc. Īsi sakot milzīgs paldies maniem vecākiem par visu to, kas esmu kļuvis, jo protams ka tikai ģimene veido cilvēku. Nu labi, pietiks gan tagad.