India: elefantia sala

Vakar nolēmām aizbraukt uz elefantia salu. Brauciens ar vilcienu šoreiz bija daudz ekstrēmāks jo bija sestdiena un visi devās uz centru. Iekšā tikām ar lielām mocībām jo tik pilnu vilcienu es nekad vēl nebiju redzējis. Mazs vīrinš man visu laiku ar degunu bakstīja mugurā, un karstums bija gluži kā pirtī. Sviedri no manis tecēja straumēm un bija grūti elpot. Kustēties protams nebija iespējams un visi kopā lielajā masā šūpojāmies līdzi vilcienam, brīnoties kā tie kas stāv pie durvīm netiek izgrūsti laukā.
Tad vēl laipns cilvēks pateica ka mēs neesam pareizajā vilcienā un pēc kāda laika nācās pārsēsties citā vilcienā, par laimi nedaudz tukšākā.

Uz salu jābrauc ar kuģi, un tas prasīja gandrīz pusotru stundu laika. Tikmēr varēja novērtēt pretīgās krāsas indijas okeāna ūdeni. Nesaprotu kas viņu tādu padara, bet kontrastā netīrais rīgas jūras līcis liekas kā paradīze.

Nožņaudzos un nenopirku neglīto cepuri no veča kas man uzmākdamies visu laiku nāca pakaļ, ko gan nācās nožēlot, jo karstums atšķirībā no iepriekšējām dienām bija visai dedzinošs – citas dienas sauli aizklāja smogs, kas karstumu padara vairāk pirtik līdzīgu. Saskārāmies ar vairākām biļešu vietām pēc kārtas – sākumā tūristu nodoklis daži santīmi, tad protams par pašu kuģīti, un visbeidzot lielākais joks – ieeja salā Indiešiem 20 santīmi, tūristiem – 5ls. Tādu atšķirību, turklāt oficiāli tarificētu, es vēl nekad nebiju redzējis. Bet tas izrādijās muļķu nodoklis, jo, kā vēlāk secinājām, uz alām varēja aiziet arī nemaksājot, bet ejot apkārt pa kalnu (tā nācām atpakaļ).

Alas ir mūsu ēras sākumā veidotas dažādām Hindu dievībām veltītas svētvietas, ar izkaltām milzu Šivas un citu dievību statujām, sejām, stupām un visādām smukām kolonnām. Salā ir pilns ar mērkaķiem kas nepārtraukti grib kautko atņemt. Vienam no mums tika atņemta ūdens pudele, ko *mankijs* svētlaimē pēc tam arī izdzēra.

Pēc varāku alu apskatīšanas devāmies kalnā, kurā uzkāpt nenormālajā svelmē nemaz nebija tik viegli.

Pēc atgriešanās no kalna devāmies vismaz kādu 5km (2.5 no tiem bija marķēti uz asfalta) gājienā uz slaveno Chowpatty beach, bet gājiens bija visai veltīgs jo pirmkārt – kād *bīčs* var būt indijā? Un otrkārt realitātē tur bija kautkas līdzīgs krustojumam starp tirgu un bērnu rotaļu laukumu, kur cilvēki sēdēja uz paklājiņiem un ēda vakariņas, visi fantastiskas netīrības un drazu iekļauti.

Viens komentētājs te teica ka lasīt esot viens, bet braukt gan negribētu. Es domāju ka tā var teikt tikai cilvēks bez jēgas dzīvē, jo visas lietas – lai cik netradicionālas un atšķirīgas tās arī nebūtu – ir mūsu pasaules sastāvdaļa, un pasaule ir tik milzīga – tā visa ir jāredz. Vai tad mēs esam skudras pūznī, kurām par lidmašīnām virs galvas nav nekāda piekštata?