India: vilciens un citas lietas
Vai zināji ka kafiju iespējams pagatavot vienkārši karstā pienā ieberot pulverīti? Tāpar arī tēju.
Ēdieni te ir joprojām neatšifrējami, tikai dažus nosaukumu paveidus esmu sācis apgūt. Viss te ir veģetārs, un bieži ēdienā iekšā ir tāds Paneer, kas ir tāds kā krustojums starp Tofu un Mozarella – siers kubikos, apsepts un mērcē. Ēdienu ēd ar labo roku, kreiso lietot nedrīkst. Ar labo ņem tādu kā pankūku – maizi Naan, un paņem mērci. Principā te viss ēdiens balstās uz šādu principu. Otrs variants ir Pulao – kautkas līdzīgs plovam tikai loģiski ka bez gaļas. Mums te pusdienās ir dažādi ēdieni un tikai vienam klāt ir obligātais “Non veg!” uzraksts kas nozīmē ka tur ir vista. Vēl mēdz būt jērs, bet citas gaļas te ir tabu pat gaļēdājiem.
Brauciens uz Bombejas centru – dīvaini bet vietējie Mumbaju tāpat sauc par Bombeju ar visu to ka nosaukumu mainīja jau 1995.g – bija maigi izsakoties ekstrēms. Vispirms nācās stāvēt divdesmit minūšu rindā, turklāt par velti jo pretēji policista “any counter!” kase mums atteicās pārdot pirmās klases biļetes. Tā – pirmā klase varbūt te izklausās kruta, un es arī sākumā gribēju braukt pie “tautas”, bet patiesībā arī pirmā klase ir kautkas krimināls – cilvēki karājas ārā pa vilciena durvīm, tur ir karsts un visai netīrs un vienīgā priekšrocība ir ka var pakustēties un reizēm pat apsēsties. Vilciens pieturā apstājas uz ~10 sekundēm (skaitijām) jo turpceļā iekšā kāpjot Arnim vilciens sāka braukt, kamēr ieleca Sergejs tas jau kustējās labā skrienamajā ātrumā un kamēr es pieķēros durvju stangai man jau bija jāskrien pamatīgā ātrumā un es pat īsti nesapratu kā es tur iekļuvu jo burtiski ievēlos iekšā.
Redzējām cilvēkus kas brauca uz vilciena jumta vai starp vagoniem (ārpusē) pretēji solītajam sodam.
Bombejā ir plašākas ielas, labāks asfalts un daudz vairāk lielu smuku māju – bet ir sajūta ka kolonizātoriem aizbraucot laiks ir apstājies – daudzas universitātes un bibliotēkas likās pamestas un tukšas, un Bombejas centrālais objekts – Gateway of India – ironiskā kārtā ir oriģināli būvēts par godu pirmjiem kolonizatoriem.
Vēl fascinējoši ka joprojām nekur nav manīti tūristi – pat centrā pie apskates objektiem redējām labi kādus piecus, mūsu hotelī tikpat. Uz ielām neviena. Visi uz mums skatās, bērni svilpj un priecājas, mūs fotografē ar telefona kamerām un ir visai interesanti.
Uz ielām ir droša sajūta, visi – pat nabadzīgie – smaida un izskatās laimīgi. Nekādi apdraudēti vēl neesam jutušies.
Šodien pabeidzu grūtāko – trešo – apmācības dienu, rīt atlicis tikai nedaudz un tad eksāmens.