Par to kaitīgo pārtiku mūsdienās

Es jau iepriekš esmu šo savu teoriju stāstijis daudziem, bet paņemsim to tēmu vēlreiz nedaudz.
Man ir divas teorijas par mūsdienu mainīgajiem pārtikas (un vides) kvalitātes standartiem.

Pirmais variants ir tāds ka cilvēks kā žurka spēj adaptēties un visas tās “kaitīgās” vielas ko mēs ik pa brīdim atrodam ikdienā lietojamā pārtikā – pie tām mēs esam jau pieraduši un tās mūsu organismu neietekmē. Kā gan savādāk tik daudzās lietās (pat tomātos pašos, nevis ķimikālijās ar kurām tos apstrādā) atrod dabiskas izcelsmes problēmas kuras var piemēram izraisīt vēzi utt. Tātad – adaptācija.

Otrais variants ir tāds – ja mēs pa vienai atradīsim visas problēmas ar mūsu vidi un uzturu, un kā skārda pīles šautuvē – pa vienai iznīcināsim – tad mūsu dzīves ilgums palielināsies vairākas reizes. Uzreiz dzirdu argumentu ka pirms 200 gadiem cilvēks dzīvoja 100% veselīgi un tāpat dzīves ilgums bija ļoti īss. Bet toreiz nebija higiēnas, nebija pārtikas uzglabāšanas metožu, nebija normālas medicīnas, nebija priekštatu par veselīgu uzturu (kāds ir lasijis stāstus par vācu baronesēm kas ik brokastu ieēd burciņas tiesu krējuma? vai tīrā speķa?). Tātad – apvienojot mūsdienu zināšanas ar sendienu pārtikas kvalitāti – dzīvosim ilgāk?

Kurš no variantiem jums liekas ticamāks?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *