Kas notiek manā dzīvē?
Interesanti vai ne? Šodien pēc darba ar kājām iešu uz autoskolas ~3 teorijas lekciju.
Literatūra ko paraleli lasu ir Lato Lapsas “Kampējs”, interesanta grāmata par mūsu politiķu, galvenokārt A.Šķēles pirmsākumiem; kā arī joprojām Džeka Kerouaka “Ceļā” kas ir pagrūti lasāma apziņas plūsmas stila ceļojumu grāmata.
Uz darbu jau divas dienas dodos ar autobusu, jo velosipēdam sniega ir pārāk daudz. Un tas – MARTA beigās!
Pa vakariem vai nu gatavoju ēst un skatos kādas filmas (par dažām ir aizmirsts uzrakstīt) vai nu uzspēlēju kādu stundiņu World of Warcraft. Es neatceros tādus laikus kad datorspēle mani tik ilgi būtu *pavilkusi*. Parasti man tās apriebjas pēc nedēļas, un pēdējos vairākus gadus neko vispār nebiju spēlējis.
Brīvdienās dodamies pārgājienos, atmaskoju korporāciju cūcības, aicinu ciemos draugus un diskutējam par visādām ikdienišķām lietām.
Paraleli nedaudz uztraucos par sadauzītās mašīnas remontu, jo detaļas no anglijas tik viegli uz šejieni nevar dabūt – virsbūves paneļus (atšķirībā no citām lietām) uz Latviju īsti neviens negrib sūtīt, un štrotētu mašīnu baltijas valstīs cik atrodam – tik pazaudējam. Retums. Kopumā remonts no manas kabatas izmaksās vairāk par 2000ls, precīzi cik vairāk – to laiks rādīs.
Braucot autobusos, vilcienos, mikriņos, un Noras brāļa mašīnā izjūtu paranoju brīžos kad transporta līdzeklis iet pagriezienā, jo katra vibrācija liek sarauties un iztēloties dažādus izslīdēšanas variantus. Burtiski ir sajūta ka mašīnai nav saķeres. Iedomājaties šausmas kādas es pārdzīvoju kad Polijā lidmašīnu uz skrejceļa sanesa gandrīz šķērsām – sirds izlaida pāris sitienus. Ceru ka šī lieta pāries ar laiku.
Piektien jāiet ciemos, brīvdienu plāns vēl īsti nav skaidrs (kā parasti).
Būtībā es teiktu ka nekas īpašs nenotiek. Gaidu vasaru. Ja vasara šajā klimatiskajā joslā izrādijusies izčibējusi – klusām sapņoju par pārvākšanos uz tropiem. He.