Latvieša pesimisms
Vakardien sanāca būt ciemos un tur palasīt SestDienas pielikumu tur kur tās “Nedēļas Prieks/Vilšanās” vēstules no lasītājiem. Sadalījums 1 pozitīva, 16 negatīvas vēstules. Sūdzības protams visabsurdākās, visos tajos žurnālos vienmēr tikai rauduļi. “Kāpēc jums televīzijā jārāda tie dejo/dziedi ar zvaigzni šovi ko amerikā rādija jau septiņdesmitajos?” – hmm, varbūt tapēc ka mēs neesam amerikā un tos neredzējām? Kāda atšķirība. “Kāpēc jūs nerādat labākās Džima Kerija filmas, tikai tās jaunās sliktās? Gribu redzēt Eisu Venturu un Kabeļveci!”, nu vispār smieklīgi, bet nu par gaumi nestrīdas. Tad protams lērums par to ka TV3 reklāmas pauze ir pusstunda, un ka [šova nosaukums] ir sliktākais raidījums pasaulē un atbilstošā televīzija ir amatieri. Beidziet nīdēt. Ja televīzija nepatīk – neskatieties un padariet ko sakarīgāku. Bet nē, televīzija ir kā narkotika. Tiklīdz ieslēdz, tā netiek prom. Pat lielākās šausmas cilvēks skatās tikai lai uzzinātu cik šausmīgākas tās šausmas vēl paliks. Brr