Tilts

Šorīt paskatoties ārā pa logu un ieraugot tur joprojām esošo sniegu – gandrīz padevos un braucu uz darbu ar vilcienu. Bet paveicās ka uzradās andrejs-motivētājs, kas pats gribēja uz darbu braukt ar riteni tapēc nolēmu mēģināt vēl piektdienu izturēt. Patiesībā lai arī auksts, tomēr labs laiks braukšanai – nesasvīst un minoties uzsilst tieši tik lai nebūtu ne karsts ne auksts.
Katru dienu uz darbu cenšos braukt pa atšķirīgu maršrutu, tā interesantāk un laiks paiet ātrāk. Daudz jauna var redzēt, rajonus apskatīt. Ja šādu braukšanu pārvērš par izklaidi, tad darbs ir tikai pietura nevis mokošais mērķis.

Bet tad mēs sasniedzām tiltu. Skats bija šausminošs – gaudojošs putenis horizontāli sitās pret tiltu, aurojot un liekot cilvēkiem turēties pie cepurēm. Apstājāmies. Bet brauciens pār tiltu bija stipri šausminošāks kā skatīšanās uz to – vienā brīdī man likās ka tilts nekad nebeigsies, mana seja palika nejūtīga un visu laiku bija sajūta ka riteni paraus pa labi un es nogāzīšos. Vējš kopā ar sniegu un krusu bija neaprakstāmi spēcīgs un apdullinošs.

Un tas ir nesalīdzināmi labāks brauciens par to kāds bija blakus braucošajiem cilvēkiem – saspiestībā trolejbusā ar aizvīdušajiem stikliem.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *