Logs uz Parīzi

Atzīšos ka šo filmu nebiju redzējis no paša sākuma līdz beigām, vai arī to neatceros  – skatījos kautkad bērnībā pa pusei visu aizmirstot. Galu galā esmu viens no tiem kas piedzīvoja laikus ar kontrabandētu videokasešu slepus skatīšanos mistiskos dzīvokļos, un izbaudīju visus mikimausu un disneja priekus tad, kad maniem draugiem nācās samierināties ar parastajiem televīzijas kanāliem, kur tie skatījās filmas kā šī.
Nemaz nebiju iedomājies ka šī ir tik jauna filma – 1993 gads. Kā gan savādāk, filmu par daļēju Parīzes apjūsmošanu padomju laikos neviens nebūtu pieļāvis. Daļēji tāpēc ka filma patiesībā runā par tādu kā starpposmu – Padomju Savienība ir izjukusi, un daži palikuši vienā pusē, piketējot pie Ļeņina pieminekļiem, bet daži otrā – jau paspējuši notīties uz ārzemēm kur strādā ēstuvēs par apkalpotājiem. Tiešām tad pēkšņi pavērās “Logs uz Parīzi”, tālo sapņu zemi uz kuru visi vēlējās aizmukt cik ātri iespējams. Bet kā galvenais tēls skaidro bērniem filmas beigās – kurš tad dzimteni atkal sakops ja visi aizmuks? Gandrīz kā pie mums ar Īrijas mīlētājiem.

Jautra, trāpīga filma, veiksmīgi pasmejas gan par krieviem, gan ārzemniekiem, perfekti ataino tik daudzās padomju valstu realitātes dažas no kurām vēljoprojām var pat pie mums sastapt. Telefona būdiņu demolētāji, čurātāji, ХУЙ uz sienas, dāmas naktskreklos ar Perestroika plakātiem kas tirgo Matrjoškas, pārdomas par to ka Parīzē cilvēki ēd restorānā un runā par ēdienu, bet Krievs sēž virtuvē, dzer šņabi – un runā par mākslu … Jauka filma, lai arī nedaudz par garu.

6 thoughts on “Logs uz Parīzi

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *