Eirovīzija 2005
Tagad, kad Eiro-šīzijas priekšvēlēšanas iet vaļā uz pilnu klapi, nejauši uzdūros šim te rakstam, ko rakstīju tālajā 2005. gadā:
Tautai vajadzīga izklaide. Tautai vajadzīga ne tikai izklaide, bet arī kaut neliela ilūzija par izvēles brīvību. Piebērsim klāt vel pāris šķipsnas sacensību gara, un ‘voila’ – Eirovīzija.
Bet kur palika mūzika, šovs, jaunie talanti? Kāpēc gan!? Augstāk minētā kombinācija ir gana laba lai apmierinātu un līdz asarām aizkustinātu tūkstošiem ļautiņu dažādās valstīs, liekot tiem pavisam aizmirst par pasākuma galveno mērķi (patiesībā, ja godīgi – es neesmu īsti pārliecināts, ka mūzika kādreiz ir oficiāli bijis Eirovīzijas galvenais mērķis. Iespējams, tas jau no sākta gala ir bijis bezkaunīgs naudas pelnīšanas pasākums).
Ja jau Eirovīzija būtu dziesmu konkurss – tad loģiski no šāda pasākuma birtin birtu jaunās zvaigznes un “superstāri”. Bet kāda ir statistika? Labākais, kas tur ir piedalījies, ir “ABBA”, Selīna Diona un Klifs Ričards, kurus labākajā gadījumā varam nosaukt par veiksmīgiem popmūzikas žanra paraugiem, bet ne vairāk.
Kas ir laba mūzika? Ok, šeit jūs mani pieķērāt – tāpat kā nav labas mākslas, loģiski nav arī absolūti labas mūzikas, jo šeit viss ir atkarīgs no gaumes. Tā arī man nav ticis skaidrs, kāpēc no vienas puses visi popmūziku kritizē, un no otras puses to pašu arī klausās. Iespējams, viņi sirdī jūt, ka popmūzika nav nekāda mūzika, drīzāk lipīgu meldiņu un ritmu sakopojums, ko pavisam viegli pārvērst telefonu melodijas (un atkal nopelnīt). Tomēr klausās. Jo ne jau velti popmūzika tā arī tiek saukta – pop(ulārā)mūzika.
Bet pats pasākums savā būtībā ir pilnīgs absurds. Ņemsim nosaukumu – Eurovision Song Contest. Nosaukums nezinātājam liktu domāt, ka šī te Eirovīzija ir kāds konkurss, kurā piedalās Eiropas valstis un kurā tiek izvēlēta labākā dziesma no dalībvalstu iesniegtajām. Taču nē! Ko mēs dzirdam no pašu televīzijas Kārļa Streipa, kurš konkursa laikā skaidri un gaiši komentē to, kā Latvijai punktus dala ‘draudzīgās’ un kaimiņu valstis. Tāpat to dara arī visas pārējās, – lūdzu Balkāniem, lūdzu Vidusjūrai. Konkursa būtība pilnībā pazūd divos brīžos. Pirmais ir tad, kad valsts iekšējā konkursa rīkošanas brīdī nospēlē konkursa samērā dalītā slava un piesakās tikai jauni popmūzikas projekti, tādējādi cenšoties izpelnīties vismaz KAUT KĀDU slavu un publicitāti (iedomājieties, ka tas tā notiek visās valstīs); un otrais ir tad, kad balsošana notiek pēc manis jau aprakstītā “kaimiņš kaimiņam” plāna. Vēl vairāk iznīcināt pasākumu jau laikam nav iespējams.
Tad vēl tādi pavisam stulbi izgājieni kā Fomina un Kleina pilnīgi atbaidošā uzstāšanās vestītēs un džinsos – gluži kā no zaļumballes vai kāda kultūras nama, Arņa Medņa pārprotamie dziesmu teksti un atbaidošais akcents un, beigu beigās, divi mazgadīgie aizkaru audumu kostīmiņos dzied par nebeidzamo karu ar smaidiem uz lūpām un miedzot ar aci smukajām meitenēm ekrānos, kurus vēl piedevām kaut kādi portāla “Delfi” apmeklētāji no Lietuvas esot noturējuši par gejiem. Mūsdienās jau nekad neko nevar zināt.
Bet kopsummā, ar šo visu skaisto parādi – ko mēs iegūstam? Jaunos un zaļos Rikija Mārtina un Šakiras atdarinātājus (pēdējās bija pat vairākas, vismaz četras, manuprāt); milzīgu šovu ar skaistām valstu sadraudzības spēlēm, krāsainus tērpus un smaidīgas sejas, apmierinātus skatītājus un pārkarsušas telefonu līnijas, kā arī daudz naudas organizatoru kabatās. Un ir labi, jo viss ir noritējis pēc plāna – cilvēki ir apmierināti, tāpat kā organizētāji un dalībnieki.
Vai šeit vēl kaut kas jāpiebilst? Nē, manuprāt, ar Eirovīziju tomēr viss ir kārtība. Jo, ja nav ļauna un ir tikai apmierinātie un smaidīgi skatītāji – kāpēc gan protestēt? Un pret ko?
Tikai…jā. Kur palika tā mūzika un tas dziesmu konkurss? Tas “Song Contest”. Tas man tā arī netika skaidrs.