Movie - Review

The Nines, Gone Baby Gone

Vispirms skatījamies Bena Afleka filmu “Gone, Baby, Gone” ar viņa brāli Keisiju galvenajā lomā. Filma man patika ar to ka visi personāži, it īpaši fona lomas bija ļoti realistiski un situācijas bija attēlotas gandrīz dokumentalā stilā. Visi ielu cilvēki un narkomāni patiešām lika domāt ka viss notiek realitātē. Filma man nepatika ar to ka viss kas tajā risinājās bija ar negatīvu auru, viss gāja uz galu, visam nebija nekādas nākotnes un nevienā brīdī neradās kautkāda cerības sajūta. Protams arī realitātē tā mēdz gadīties, bet šī filma brīžiem likās pilnīgi “pointless”. Galvenā personāža draudzene piemēram vispār filmā neko nedara, tikai eksistē kautkur fonā, un nav pat īsti skaidrs viņas uzdevums ne tikai filmā bet arī viņas pašas dzīvē. Interesanti bija pavērsieni sižetā, kas nācās gluži negaidīti, bet kā zināms – ne jau neparedzamība vien nosaka filmas kopējo kvalitāti. Bija skatāma, bet viena no tām kas aizmirsīsies jau pēc nedēļas.
The Nines bija kas pavisam atšķirīgs, un pirmajās aptuveni deviņās minūtēs man pēkšņi sāka likties ka šī filma cenšas būt Linčiska, kas arī tā turpinājās visā garumā. Vēlāk noskaidroju ka arī citiem skatītājiem ir bijusi tieši tāda pati doma. Filmas ideja man līdz šim brīdim nav īsti skaidra, ir tikai dažas neapstiprinātas teorijas, jo sižets šeit ir visai vājprātīgs un miglā tīts. Pat ko es dodu visvairāk acis ir aktieru tēlojums, kas ir vienkārši fantastisks. Iesaku pirms skatīšanās nelasīt recenzijas un neskatīties IMDB aktieru sarakstu – tā būs interesantāk. Filma no stila “Lost Highway” vai “Mulholland Dr.” tikai papildus klāt nāk centieni veidot kādu jēgu, kas gan par nelaimi man pagāja garām.

14 Comments on “The Nines, Gone Baby Gone

  1. visiem. ;)ja tu sāksi analizēt ko, kā un kapēc tu dari, nonāksi pie secinājuma, ka pamatotākais arguments ir: “es tā gribu” vai “man tā patīk”. jēgu (vai “uzdevumus”) savai dzīvei mēs piešķitam paši – tā nekur iepriekš nav noteikta.

    starp citu – dīvainā kārtā esmu pamanījis, ka daudzu dzīvēs arī šie pamatojumi izpaliek – cilvēki dara vienu, kaut gan patiesībā vēlas kaut ko pavisam citu.

  2. kādi tad?vienkārši man ir interese par to, kādas ir dzīves mērķis.

    var jau ņemt, protams, talkā reliģiju un teikt, ka ir kāda augstāka būtne, kas piešķir visam jēgu, sadala lomas vai kaut kā tā. bet tā ir tikai tāda aiziešana no tēmas. jo tad ir jautājums: kāda jēga ir šim lomu sadalījumam un kāda ir šīs augstākās būtnes jēga?

  3. Nu gan tev jautājums – “kāda ir dzīves jēga” 🙂 katram tā ir sava, katrs no mums eksistē savā universā ar saviem noteikumiem. viss notiek tavā galvā, ja uzstādīsi konkrētus mērķus, tad piepildot nosacījumus uz tiem arī virzīsies. es personīgi pat pieļauju ka pēc dzīves notiks tieši tas kam Tu (vai Es) visu mūžu ir ticējis, un tie kas ticēja sapūšanai kastē – to arī saņems. Manuprāt pasaule risinās katram savā galvā un noteikumus veido tu pats.
    Pavisam piezemētā veidā es teikšu ka mans mērķis ir iepazīt pasauli kurā es dzīvoju un saprast pēc iespējas vairāk no tās, apceļot vides un iepazīt mentalitātes, cerot uz jelkāda veida reinkarnāciju šajā vai citā pasaulē (varbūt ka muļķīgi, bet es negribu ticēt ka dzīve ir tikai materiāla eksistence bez citas jēgas kā būšana barības ķēdē).

  4. tieši tas, ko es gribēju pateikt. 🙂
    pasauli veidojam un dzēves jēgu/mērķus definējam mēs mēs paši (savās galvās).

    jā, un man ir tādas pat domas par pēcnāvi, kā tev..

Leave a Reply to Anonymous Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.