The Future of Ideas

Ikkatrā filmā kautkur fonā var gadīties kāda lieta uz kuru kādam pieder autortiesības. Pat dizainera krēsls vai kokakolas logotips. Lai no tā izvairītos režisors ļoti tiek ierobežots jo principā var radīt filmu tikai ģeneriskā, fiktīvā vidē, neizmantojot skatītājam atpazīstamas lietas un vides.

“Ten years ago,” Guggenheim explains, “if incidental artwork . . . was recognized by a common person,” then you would have to clear its copyright. Today, things are very different. Now “if any piece of artwork is recognizable by anybody . . . then you have to clear the rights of that and pay” to use the work. “[A]lmost every piece of artwork, any piece of furniture, or sculpture, has to be cleared before you can use it.”

The lawyers insist upon this control because the legal system has taught them how costly less control can be. The film Twelve Monkeys was stopped by a court twenty-eight days after its release because an artist claimed a chair in the movie resembled a sketch of a piece of furniture that he had designed. The movie Batman Forever was threatened because the Batmobile drove through an allegedly copyrighted courtyard and the original architect demanded money before the film could be released.

Izvilkums no grāmatas The Future of Ideas, kuru bez maksas var ielādēt no tās pašas lapas.

18 thoughts on “The Future of Ideas

  1. Es saprotu ka tādi cilvēki ir, un respektēju viņu cēlos mērķus. bet kamēr vairumam viedoklis būs atšķirīgs, šī sistēma nevar strādāt (un saistībā ar rakstu – mākslinieki turpinās prasīt kompensāciju par filmā netīšām nofilmētām lietām vai mājām)

  2. Tagad lasu tādu pozitīvu grāmatiņu “The Success of Open Source” un man tik drūmi viss neizskatās. Tur ir ne tik daudz par brīvprogrammatūru, cik par to, kā šis fenomens demonstrē, ka skatīties uz intelektuālo īpašumu var vismaz divos veidos.

  3. Ja jau interesējies par open source, tad zināsi ka “source” pieejamība ir atkarīgi vienīgi no autora. Es kā autors varu nolicenzēt savu īpašumu ar CC, GPL vai jebkādu citu brīvu licenzi, bet lielākā daļa (ieskaitot mani) to nevēlas darīt, jo tikai fanātiskie unixoīdi vēlas darīt darbu bez atlīdzības 🙂
    Piemēram kapēc man fotogrāfijas jāļauj izmantot visiem kas vēlas, ja es viņas varu copīraitot un pardot par lielu naudu?

  4. Tajā grāmatā tieši ir runa par to, ka ir kaudze ar cilvēkiem (tai skaitā es), kuriem tas, ko viņi dara, nav īsti ar naudu saistīts. Sabiedriskais labums, pētnieka instinkts, atzinība no līdzās esošajiem pētniekiem un citi dzinuļi.

  5. Klau, kā ir, ja režisors citē citas filmas t.i. izmanto kaut kādus objektus, rada situācijas, kas uzreiz liek atcerēties kādu citu filmu – pat ja tā ir tikai cieņas parādīšanas whatsoever – tad arī viss ir jāsaskaņo un jāmaksā?

  6. Visticamāk jā. Jo es nedomāju ka tavs cēlais mērķis kautko nozīmē, galvenais ir fakts ka tavā darbā tika attēlota lieta uz kuru kādam pieder autortiesības. Es gan neesmu jurists, turklāt latvija nav amerika. Lienčai (skat linkus) var paprasīt, viņa jurists.

  7. tas ir kā ar sataigāšanu pa naža asmeni. idejas nevar kopīraitot. arī citāti informatīvos nolūkos ir izņēmums no autortiesībām. bet nav garantijas, ka tiesa tavu rīcību neatzīs par autora darba izmantošanu bez autora atļaujas (piemēram, ja tiek atkārtots kāds dialogs). svarīgu lomu var nospēlēt dažādas nianses.

  8. Es gan “open-sourcēšanu” nepiedēvētu tikai “unixoīdiem”. Ikdienā taču ir tik daudz lietas, ko darām neprasot par to nekādu atlīdzību, turklāt esam gatavi arī otram pastāstīt no A-Z par to, kā to paveikt.
    Skolas/universitātes laikā pildītie mājasdarbi – iedomājies, ka kāds par to paprasītu naudu. Es nevaru iedomāties, ka kādam kursabiedram par palīdzēšanu izpildīt mājasdarbu vai iedodot savu risinājumu varētu prasīt naudu.

    Man kā cilvēkam, kas mēdz apgrozīties akadēmiskā vidē, kur daudzi risinājumi tiek bāzēti tieši uz open-source principu, dalīties savās zināšanās šķiet tikai dabiski. Kādēļ kādam būtu no jauna jāizgudro velosipēds, ja tāds jau sen ir, labāk lai viņš to enerģiju izdomājot, kā tam “piekabināt” trešo riteni.

    Protams, cilvēkam ir arī jāēd, tomēr uzskatu, ka šajā jautājumā var atrast ļoti labu balansu neiegrimstot fanātismā/utopismā vai tieši otrādi – skopulībā/mantkārībā.

    Patika kā Michael Moore reiz izteicās par viņa filmu lejupielādēšanu – ar ideju, man pašam šobrīd pietiek, es varu atļauties arī šo to atdot tāpat vien.

    Manuprāt, tas “man šobrīd pietiek” ir tāds kā dvēseles stāvoklis (state-of-mind) un tas nav saistīts ar cilvēka materiālo stāvokli.

    Kaut kā tā.

  9. Krampo – par mājasdarbiem piemērs gluži nav vietā. Tur drīzāk piemērotos Creative Commons licenze kur tu atļauj izmantot savu darbu citiem. Open Source savukārt nozīmē ka tu izmanto darbu ko izveidojis kāds cits, un pretim atļauj izmantot savu modifikāciju vai tās daļas arī citiem. Primitīvā variantā protams 🙂 Nu nav tas GPL vienīgais veids kā kādam iedot kautko bez maksas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *