Piektdienas pārdomas decembra beigās
Par ko rakstīt blogā? Par ko vispār cilvēki mēdz rakstīt? Un kam tāds blogs ir vajadzīgs? Interesanti, es teorētiski rakstu šo blogu jau vismaz piecus gadus, bet joprojām man nav skaidrības kapēc es to daru. Iespējams cilvēkam ir kāda iekšēja vēlme darīt pasaulei zināmu – redzat, es te esmu! Arī esmu cilvēks un arī man ir intereses un nodarbes. Tāds kā maziņš egoismiņš, vēlme izrādīties.
Nu ja, un tad jau vēl ir vēlme izteikt domas vārdos lai pašam tās vieglāk apkopotu un nonāktu pie konkrēta viedokļa. Lai gan mans viedoklis nekad nav konkrēts. Vēl ir bailes aizmirst, bailes dzīvot šodienā, mirklī bez pagātnes. Reizēm kāds notikums liekas tik emocionāli svarīgs, ka negribas pieļaut lai tas paiet garām neviena cita neredzēts, tiktu aizmirsts pasaules notikumu jūrā. Man līdzīgi ir ar filmām, grāmatām un mūziku. Gribas skaistas lietas parādīt citiem, likt saprast. Protams laika gaitā esmu iemācijies ka tas nav iespējams, katram ir sava uztvere. Tāpat vēl ir sajūta ka vajag cilvēkus rosināt domāt, mudināt kautko darīt. Gribas rakstīt lietas kas provocē, izaicina, liek protestēt un apkopot savu viedokli. Jo viegli aiziet pašplūsmā, aizmirsties, iesprūst ikdienas ritumā. Pasaule ir pārāk miegaina. Reizēm tā ir pelnījusi pliķi sejā. Laikam uznākusi emocionālā ziema. Neko negribas darīt – ne bildēt, ne rakstīt muļķības, ne kautkur braukt vai ko svinēt. Ja tu mūs klausies – ļauj lai snieg! Es gribu sniegu, dziļu un aukstu. Un tad braukt prom uz laukiem, tur kur egļu zari no sniega smaguma skaras pie zemes, un meža ceļš ir tiktāl aizsnidzis ka mašīnas vairs nevar pabraukt. Pie kāda aizsaluša ezera sajust stindzinošā aukstuma klusumu, kad gaiss liekas ir kļuvis caurspīdīgāks, ass kā žilete. Un tad ir klusums, un es dzirdu kā vāveres lēkā pa priedes zariem.