Stāsts par kurpēm (ar morāli)
Reizēm pamostoties dzīve rādās melnbaltās krāsās. Viss pelēks, vienmuļš, lietains. Dzīve iegājusi ritmā un aizgājusi pa apli. Liekas, cilvēks visu vēlas sagraut – izjaukt. Cilvēkam nepatīk ritmi un sistēmas. Ir vajadzīgs balanss, līdzsvars, harmonija. Tā teikt – augšā un lejā. Pat vecais labais Laodzi teica “Bez īsā nav garā, bez melnā nav baltā”. Gribas visu nomest un aizbēgt prom, citur – lai sajauktu sistēmu, ieviestu pārmaiņas. Nekāds progress nenotiek bez revolūcijas, bez sistēmas sagraušanas. No otras puses – nekad nevar zināt, vai iekāpjot svešās kurpēs tās tev nespiedīs, un nenāksies meklēt lāpstiņu. Vienmēr ir risks ka tā zāle otrā pusē nemaz nav tik zaļa, un arī Flendersam ir problēmas. Kā būt? Vai riskēt, vai palikt aplī? Un beigās tu saproti ka kurpes nav tavējās, bet atpakaļ ceļa vairs nav.
Skatījos šo te treileri, un saskatīju tur to kas manī iekšā jau sen mitinās. Bet stāsts ir par kurpēm.