Izvilkumi

Izvilkumi no atmiņām par ekspedīciju Daugavpils rajona sēlijas daļā, projekta “Reto augu atradņu inventarizācija” ietvaros, kas savā būtībā bija divu nedēļu dzīvošanās par Latvijas nomaļākajiem mežiem un purviem, odu barošanas un dēļu izaicināšanas pasākums, lieliska bilžu kolekcija un patiesi lielisks piedzīvojums.
Ceturtā diena: Līst lietus, esam piecēlušies ap astoņiem, uz pārnēsājamās plītiņas vāram cīsiņus. Dzīvojam Pilskalnē pie Ilūkstes, pie pazīstamas sievietes viesu namiņā. Tāda kā neliela pirtiņa, tikai bez pirts. Vakaros ēdam stikla burkās nopērkamās zupas, brokastīs cīsiņus ar maizītēm. Dodamies ceļā. Šodien braucam uz Lietuvas robežu, šķērsojam to Raudā lai apskatītu Stelmuiži. Tur ir liels, vairākus simtus gadu vecs ozols, kuru – spriežam –

_dsc4485.jpg

Latvija nebūtu saglabājusi līdz mūsdienām, ja Stelmuiže būtu tomēr Lietuviešiem atņemta (esot bijis konflikts). Kādreiz esot bijis Latvijas lielākais.

Otrpus Stelmuižes robežas – Latvijā – ceļa vispār nav, un nav nekādas civilizācijas pazīmes. Stipri sliktāk kā Valkas/Valgas gadījumā. Jocīgi bet parasti pie robežām Latvijā ir sajūta kā pie pasaules malas. Otrā pusē gan dzīvība. Atpakaļ Latvijā dodamies uz kalnu netālu no robežas, lai nokļūtu virsotnē, kur tagad bāzējas LMT tornis, ir jāizbrauc cauri bēdīga paskata, bet apdzīvotai saimniecībai. Izskatas ka vienīgais transports tur ir zirgs ar ratiem, kuru saimnieki pēc brīža arī izmanto. Par to arī liecina ceļa platums, kas nedaudz sagādā problemas, jo rati nav tik plati kā mūsu auto._dsc4692.jpg

Purviņš pie kalna pakājē ir brīnumu pilns – daudz dzegužpirkstīšu orhideju, kukaiņēdāju raseņu – smuks un noslēpies tālu no cilvēkiem. Pāri pārvelkas iespaidīgi negaisa mākoņi un saceļas spēcīgs vējš. Bet nelīst.

_dsc4705b.jpg

Iepeldam dažos superīgos ezeriņos, liekas tas nemaz nav šajā dienā, bet nav svarīgi. Datumi sajukuši, laika šeit nav. Ir tikai daba, smaržas, purvs un nogurums. Laiks ir apstājies. Līdz ezeriņam aizkļūt nav viegli, viss aizaudzis un slīkšņains. Pirmo reizi ieveļos kautkādā pēc vircas smirdošā purva caurumā, nevar saprast kur kājas likt. Visur ūdens, viss grimst, laiva nav lietojama jo par daudz zāļu. Ezers pamatīgi aizaudzis un pārpilns lielu strīpainu dēļu, viena no kurām vēlāk nokļūst mašīnā un nodrošina tās smakošanu vēl šodien (ģenerāltīrīšana vēl sekos). Ir sajūta ka esmu nonācis vietā kur neviens nekad kāju nav spēris, un šeit tā pat varētu būt taisnība.

Tik daudz skaistu vietu, tik daudz brīvības, dabas un miera. Lauki nav pamesti, pamestas ir tikai padomju laika fermas un kolhozi. Dzīvība ir visur, tikai dažādās koncentrācijās.

_dsc4474.jpg _dsc4726.jpg

Sestā diena: Dodamies tālāk uz kādu vietu, ko tā arī nesasniedzam, jo ceļa kvalitāte pasliktinās dramatiski, kamēr mēs braucam pa šauru līkumotu celiņu lejā no kalna. Šeit cauri braucis meža izvedējs ar kādu metru platiem riteņiem, pilnībā pārvērtis ceļu par salauztu zaru un dubļu kokteili. No kalna lejā gandrīz slidinamies, jūt ka kontrole pār auto brīžiem zūd. Liekam cerības uz to ka ceļš sazarosies vai uzlabosies, bet nobraukuši no kalna secinam ka tālāk vairs nav nekur, un jātiek atpakaļ kalnā pa līkločaino dubļu jūru, ceļa garums arī nav ‘uzskrienams’ ~ 500-1000m. Nora mēģina apgriezties. Nav viegli, riteņi 1/3 dubļos. Brīžiem liekas ka sāksim ierakties vēl dziļāk, bet nē – izbraucam un nostājamies pret kalnu. Mašīna visa dubļos, Nora uztraucas. Meža vedējs ceļu sabojājis tā, ka veidojas platas sliedes, bet to platums pārsniedz mūsu auto sliežu platumu. Kontrolēt auto nav viegli, bet atceramies treniņus zaķusalā, saslēdzam pareizos pārnesumus un nora brauc augšā. Brīžiem liekas ka apgāzīsies, jo ceļš ļoti nelīdzens un dubļi ir biezi un ziepjaini. Augšā ar lielu rēkoņu tiekam, ar rētām no kritušajiem kokiem. Sānam pāri liela švīka. Nekas, tikai rēta.

_dsc4714.jpg _dsc4717.jpg _dsc4719.jpg

Bildēt tiku pārstājis tiklīdz parādās aizdomas ka būs sarežģīti, tagad protams žēl, bet tajā brīdī likās svarīgāk morāli un tehniski atbalstīt manu šoferi. Līdz ar to bildes pilnīgi neko neizsaka par situācijas dramatiskumu.

_dsc4712b.jpg

Devītā diena: No Pilskalnes esam pārvākušies uz Ilgām, tā ir pils kas pieder Daugavpils Universitātei, kurā kādreiz spīdzināti Ebreji un pakārusies meitene, un kurā vispār arī spokojas. Tur nakšņosim atlikušās dienas, četratā.

Ilgas ir pie Baltkrievijas robežas, zonā kurā bez caurlaidēm nedrīkst atrasties. Veikals ir Silenē, 9.5Km. Apdzīvotas mājas tuvumā ir tikai vienas.

Elektrība ir, bet nav nedz telefona zonas, nedz arī jebkāda Latvijas radio – tikai Baltkrievu radio Kultūra, kur spēlē trīsdesmito gadu melodijas krieviski. Tīri atbilstošas, bet atmosfēru pilī tās neuzlabo. Ir pārmērīgi drūmi un bailīgi. Pirmo nakti neguļās, ledusskapis strādā tā itkā to reizēm kāds sistu ar āmuru, nofilmēju dienā video, ko esmu samontējis “Ilgu” šausmenē.

_dsc4852.jpg

Brīžos kad kārtējo reizi jāupurējas odiem, kuri pat pretodu līdzekļiem par spīti metas virsū, liekas ka gribu mājās. Pēc nakts Ilgās esmu gatavs kaut braukt meklēt kādu viesu namu, bet saņemamies un izturam. Paskatoties no citas puses, tomēr šis ir piedzīvojums. Lielisks piedzīvojums. Tik daudz skaistu mežu, ezeru un purviņu, nekad neskartu melleņu lauki, orhideju slēptuves, slapja zāle kas skaras pie uz durvju ailē atbalstītas rokas kad braucam pāri milzīgai pļavai, nātru lauki, jautri teliņi, elektriskais gans un šoka terapija, vēl pāris bebru bedres, gandrīz samaitāta roka krītot mālainā gravā …

_dsc4658.jpg _dsc4558.jpg _dsc4609.jpg

… Latvija, es vēl atgriezīšos.

Kopumā 12 dienās nobraukti 1800Km, visi Daugavpils rajona zemdaugavas (Sēlijas) pusē. 

26 thoughts on “Izvilkumi

  1. Kad ir tādi dubļi, jēlie, tad viens variants ir vienkārši rupji taisīt pārsliedi – braukt ne-pa sliedi, ja šķēršļi atļauj. Protams, ne vienmēr to var. Bet ja var un pat ja ir krūmi – tie arī ir zāle 🙂 Tikai tad vajag stūrmani, kas izskrien pa priekšu un paskatās vai un kur var braukt, tomēr pilotam ir jātrenē izjūta, jāredz jau pa gabalu – tur var, vai nevar. Tā varētu arī izbraukt pa zāli, prātīgi, neārdoties, lai neuzplēstu to slāni, kas notur auto. Tāda pati skola ir braukšanā pa purvu, reizēm var ļoti uzmanīgi braucot, tomēr turot pieklājīgu ātrumu var ļoti labi izbraukt, tikai tad uzreiz vajag zināt kur brauks, lai nebūtu stumdīšanās kas beidzas ar iekrišanu kūdrā. Ja tādā vietā sāc ārdīties – uzplēs sūnu kārtu, parādās kūdra, auto sēž uz titiem/rāmja. Trakākais ir tas, ka arī pēc gada tāda vieta purvā nav aizaugusi, ar gadu nepietiek. Citādi jā – tie dubļi kas bildē ir jancīgi, jamajos brīžīem vienalga bremzē vai nē…

  2. BTW – smuki, dikti smuki, patīk man tādi ekspedīcijas tipa pasākumi! 🙂 Un ja vēl kādreiz braucat un ja ir vēlme tikt tālāk – varētu piebiedroties ar aparātu, kuram ir maz palicis nebuktētu bleķu 🙂

  3. Nebija viegli – pa sāniem koki un grāvji, apbraukt nevar. sliedees braukt nevar; savukārt ar vienu riteni pa malu – otru pa vidu: tā arī nevar, slīd iekšā sliedēs, vai arī grāvī.

  4. smuku aprakstu vakarnakt esi uzrakstiijis kaameer es jau saldi guleeju!bet runaajot par to kalnu – labi, ka tas viss beidzaas tikai ar vienu shviiku mashiinas saanaa, jo vareeja arii beigties trakaak. un ta vajadzeetu iet un mekleet traktoru, jo vincha jau mums saldi dus Salaspilii.
    Bet taa sajuuta, kad braucot augshaa peekshnji ritenjiem rodas sakhere ar zemi un tevi saak nest malaa augoshajaa kokaa nav forsha. Bet neskatoties uz lielo satraukumu un paarbiili – prieks, ka tikaam augshaa, ka defis to izdariija 🙂

  5. Peec bildeem, apraksta un ausiimdzirdeetaa shkjiet, ka taada vieta nemaz Latvijaa neeksistee. Liekas kaut kaada abstrakta un sirreaala vieta kaut kur LOTR vidienee pirms paaris tuukstoshiem gadu 😉

  6. ekspedīciju Daugavpils rajona sēlijas daļā, projekta “Reto augu atradņu inventarizācija”

    Paskaidroju ko tāds projekts nozīmē: Latvijā ir dati par reto un izmirstošo augu atrašanās vietām dabā. Dati ir veci, daži no septiņdesmitajiem, daži pat 200 gadus veci. Mūsu projekta ietvaros visas šīs vietas tiek apmeklētas, tiek pārbaudīts vai konkrētais augs tur joprojām aug, un procesā tiek atrasti citi retumi.

    Piemēram: pirms pāris mēnešiem rādija ziņās jaunu ekskluzīvu ūdensaugu, viens no dažiem visā pasaulē, atrasts latgalē – to mēs atradām. Nu redz, tad tiek ierosinātas aizsargājamās teritorijas un dabas aizsardzības plāni konkrētai vietai utt. Dažreiz tiek izveidotas īpašas tūristu takas un atpūtas vietas, lai šie tos augus neizbradā vai nesaplūc.

    Protams, sagadījās ka dažas no vietām normālam cilvēkam vispār nav īpaši pieejamas. Ceļojums pats par sevi bija ļoti interesants, bet ko ta es blogā postēšu kādus augus mēs atradām. Es rakstu par tautai vairāk interesējošajiem aspektiem 🙂 Turklāt iekulšanās dubļainā ceļā nekādi dabai neskādē.

  7. tik tagad uzduuros – malacis! ko tik neesi samaaciijies 🙂 ljoti skaidraa un saprotamaa valodaa uzrakstiits!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *