Izvilkumi
Izvilkumi no atmiņām par ekspedīciju Daugavpils rajona
sēlijas daļā, projekta “Reto augu atradņu inventarizācija” ietvaros, kas savā būtībā bija divu nedēļu dzīvošanās par Latvijas nomaļākajiem mežiem un purviem, odu barošanas un dēļu izaicināšanas pasākums, lieliska bilžu kolekcija un patiesi lielisks piedzīvojums.
Ceturtā diena: Līst lietus, esam piecēlušies ap astoņiem, uz pārnēsājamās plītiņas vāram cīsiņus. Dzīvojam Pilskalnē pie Ilūkstes, pie pazīstamas sievietes viesu namiņā. Tāda kā neliela pirtiņa, tikai bez pirts. Vakaros ēdam stikla burkās nopērkamās zupas, brokastīs cīsiņus ar maizītēm. Dodamies ceļā. Šodien braucam uz Lietuvas robežu, šķērsojam to Raudā lai apskatītu Stelmuiži. Tur ir liels, vairākus simtus gadu vecs ozols, kuru – spriežam –
Latvija nebūtu saglabājusi līdz mūsdienām, ja Stelmuiže būtu tomēr Lietuviešiem atņemta (esot bijis konflikts). Kādreiz esot bijis Latvijas lielākais.
Otrpus Stelmuižes robežas – Latvijā – ceļa vispār nav, un nav nekādas civilizācijas pazīmes. Stipri sliktāk kā Valkas/Valgas gadījumā. Jocīgi bet parasti pie robežām Latvijā ir sajūta kā pie pasaules malas. Otrā pusē gan dzīvība. Atpakaļ Latvijā dodamies uz kalnu netālu no robežas, lai nokļūtu virsotnē, kur tagad bāzējas LMT tornis, ir jāizbrauc cauri bēdīga paskata, bet apdzīvotai saimniecībai. Izskatas ka vienīgais transports tur ir zirgs ar ratiem, kuru saimnieki pēc brīža arī izmanto. Par to arī liecina ceļa platums, kas nedaudz sagādā problemas, jo rati nav tik plati kā mūsu auto.
Purviņš pie kalna pakājē ir brīnumu pilns – daudz dzegužpirkstīšu orhideju, kukaiņēdāju raseņu – smuks un noslēpies tālu no cilvēkiem. Pāri pārvelkas iespaidīgi negaisa mākoņi un saceļas spēcīgs vējš. Bet nelīst.
Iepeldam dažos superīgos ezeriņos, liekas tas nemaz nav šajā dienā, bet nav svarīgi. Datumi sajukuši, laika šeit nav. Ir tikai daba, smaržas, purvs un nogurums. Laiks ir apstājies. Līdz ezeriņam aizkļūt nav viegli, viss aizaudzis un slīkšņains. Pirmo reizi ieveļos kautkādā pēc vircas smirdošā purva caurumā, nevar saprast kur kājas likt. Visur ūdens, viss grimst, laiva nav lietojama jo par daudz zāļu. Ezers pamatīgi aizaudzis un pārpilns lielu strīpainu dēļu, viena no kurām vēlāk nokļūst mašīnā un nodrošina tās smakošanu vēl šodien (ģenerāltīrīšana vēl sekos). Ir sajūta ka esmu nonācis vietā kur neviens nekad kāju nav spēris, un šeit tā pat varētu būt taisnība.
Tik daudz skaistu vietu, tik daudz brīvības, dabas un miera. Lauki nav pamesti, pamestas ir tikai padomju laika fermas un kolhozi. Dzīvība ir visur, tikai dažādās koncentrācijās.
Sestā diena: Dodamies tālāk uz kādu vietu, ko tā arī nesasniedzam, jo ceļa kvalitāte pasliktinās dramatiski, kamēr mēs braucam pa šauru līkumotu celiņu lejā no kalna. Šeit cauri braucis meža izvedējs ar kādu metru platiem riteņiem, pilnībā pārvērtis ceļu par salauztu zaru un dubļu kokteili. No kalna lejā gandrīz slidinamies, jūt ka kontrole pār auto brīžiem zūd. Liekam cerības uz to ka ceļš sazarosies vai uzlabosies, bet nobraukuši no kalna secinam ka tālāk vairs nav nekur, un jātiek atpakaļ kalnā pa līkločaino dubļu jūru, ceļa garums arī nav ‘uzskrienams’ ~ 500-1000m. Nora mēģina apgriezties. Nav viegli, riteņi 1/3 dubļos. Brīžiem liekas ka sāksim ierakties vēl dziļāk, bet nē – izbraucam un nostājamies pret kalnu. Mašīna visa dubļos, Nora uztraucas. Meža vedējs ceļu sabojājis tā, ka veidojas platas sliedes, bet to platums pārsniedz mūsu auto sliežu platumu. Kontrolēt auto nav viegli, bet atceramies treniņus zaķusalā, saslēdzam pareizos pārnesumus un nora brauc augšā. Brīžiem liekas ka apgāzīsies, jo ceļš ļoti nelīdzens un dubļi ir biezi un ziepjaini. Augšā ar lielu rēkoņu tiekam, ar rētām no kritušajiem kokiem. Sānam pāri liela švīka. Nekas, tikai rēta.
Bildēt tiku pārstājis tiklīdz parādās aizdomas ka būs sarežģīti, tagad protams žēl, bet tajā brīdī likās svarīgāk morāli un tehniski atbalstīt manu šoferi. Līdz ar to bildes pilnīgi neko neizsaka par situācijas dramatiskumu.
Devītā diena: No Pilskalnes esam pārvākušies uz Ilgām, tā ir pils kas pieder Daugavpils Universitātei, kurā kādreiz spīdzināti Ebreji un pakārusies meitene, un kurā vispār arī spokojas. Tur nakšņosim atlikušās dienas, četratā.
Ilgas ir pie Baltkrievijas robežas, zonā kurā bez caurlaidēm nedrīkst atrasties. Veikals ir Silenē, 9.5Km. Apdzīvotas mājas tuvumā ir tikai vienas.
Elektrība ir, bet nav nedz telefona zonas, nedz arī jebkāda Latvijas radio – tikai Baltkrievu radio Kultūra, kur spēlē trīsdesmito gadu melodijas krieviski. Tīri atbilstošas, bet atmosfēru pilī tās neuzlabo. Ir pārmērīgi drūmi un bailīgi. Pirmo nakti neguļās, ledusskapis strādā tā itkā to reizēm kāds sistu ar āmuru, nofilmēju dienā video, ko esmu samontējis “Ilgu” šausmenē.
Brīžos kad kārtējo reizi jāupurējas odiem, kuri pat pretodu līdzekļiem par spīti metas virsū, liekas ka gribu mājās. Pēc nakts Ilgās esmu gatavs kaut braukt meklēt kādu viesu namu, bet saņemamies un izturam. Paskatoties no citas puses, tomēr šis ir piedzīvojums. Lielisks piedzīvojums. Tik daudz skaistu mežu, ezeru un purviņu, nekad neskartu melleņu lauki, orhideju slēptuves, slapja zāle kas skaras pie uz durvju ailē atbalstītas rokas kad braucam pāri milzīgai pļavai, nātru lauki, jautri teliņi, elektriskais gans un šoka terapija, vēl pāris bebru bedres, gandrīz samaitāta roka krītot mālainā gravā …
… Latvija, es vēl atgriezīšos.
_Kopumā 12 dienās nobraukti 1800Km, visi Daugavpils rajona zemdaugavas (Sēlijas) pusē. _