Vakardiena bija gatavošanās diena, tikāmies ar dažādiem cilvēkiem, mēģinājām saorganizēt telpas, atbildējām uz mailiem utt. Vispār vakar nekā īpaši interesanta nebija. Jutos samērā slikti, liekas bija temperatūra.
Vakarpusē tie paši Kayode un Masa mūs aizveda ēst. Sākotnēji ieveda kautkādos baisākajos zaņķos kas izskatījās pēc ēdnīcas stilā modificētas stacijas tualetes vai kautkā tā. Beigās aizveda uz kautkādu kruto ķīniešu restorānu kurš bija pilnībā tukšs. Pasūtījām kautko, izvēloties medium porciju. Tad kad atcerējos ka pie ķīniešiem parasti pasūta porciju uz visiem, nevis individuāli – bija jau par vēlu atnesa nu tādu kaudzi ar ēdienu ka dabūjām ēst kādu stundu, ar pārtraukumiem, un vienalga rīsi kādas 2/3 palika pāri. Braucot uz ķīniešiem bija vēl gaišs turklāt mus izvizināja pa visādiem rajoniem, tāpēc redzēju Abudžu nedaudz vairāk kā iepriekš. Viņiem ir visādas jocīgas lietas. Piemēram milzīgs bizness telefona karšu papildināšanas jomā (tādi kā mums zelta zivtiņu papildināšanas kodi). Uz ielām ik pa kādiem 10-20 metriem ir tādas mikroskopiskas kioskbūdas – izmērs kā telefona būdai, bet tur ir lodziņš un apkārt tusē kautkādi vietējie. Pārdod tikai tās kartes. Tās būdas ir visur, papilno. Viņi tos kodus izmantojot arī kā naudas maksāšanas līdzekli – piezvana kādam un nosauc kodu. Ātrāk kā pārskaitījums.
Vēl interesanti ir ka viņiem ir tādas baltmaizes ēstuves. Tur pārdod tikai baltmaizi visādos formātos, un tur tusē jaunieši – arī pa naktīm, jo baltmaizes bodes ir diennakts. Laikam tas viņiem ir kautkas kruts ēst baltmaizi. Tāpēc jau Kayode un Masa toreiz pie mums atstiepa to milzīgo tostermaizi.
Šodien bija Training Day – pirmais mans treinings. Diezgan haotiski te viss notiek, baigais stress, it īpaši ja liela daļa vispar ir ar nulles pieredzi ne tikai RouterOS, bet vispār datortīklos. Mēģini nu kautko izskaidrot, ja viņiem pat par pamatiem nav nojēgas. Ārprātīgi nogurdinoši, šaubos ka piekrist vēlreiz ko tādu vadīt, bet vispirms jānodzīvo atlikušās 3 dienas.
Vakarā atbrauca draugs Sunday, kas ir daļēji asistējis šo pasākumu noorganizēt, aizbraucām tusēt uz Blakes. Iepazinos ar Blakes bosu. Ejam iekšā, pie ieejas mani aptur, kamēr pārējos ielaiž iekšā. Pienāk priekšnieka paskata tips un saka “Do you know who I am?” Atbildu apstiprinoši, jo nevēlos viņu aizvaonot. Izrādās priekšnieks. Sāk neapmierinātā tonī lasīt lekciju, ka es esot vakar slikti darījis un fotografējis citus apmeklētājus. Jūtos jau nedaudz sabijies. Beigās nonāca līdz tam, ka parasti neļaujot bildēt, bet man tomēr atļaušot. Es centos īpaši šo atļauju neizmantot, sabildējis jau tur esmu diezgan, nav ko provocēt priekšnieku.
Pirmā grupa bija vienkārši dievīga, džeki spēlēja kautko līdzīgu Santanai un pēcāk ideāli noblieza pāris Chick Corea gabalus. Tas ir kautkas neaprakstāms, es sajutos tā itkā būtu septiņdesmitais gads un santana būtu tikko izdevusi jaunu albumu un es atrastos pirmajā koncertā. Neaprakstāmi, tie nigērieši vienkārši ir dievi ja runa ir par mūziku vai visādiem priekšnesumiem. Ēdām kautkādas 60-70cm garas zivis, kas pagatavotas alumīnija folijā uz uguns. Kondicionieris mašīnā kā ledusskapis, liekas kakls ir ciet. Šiem vietējiem man liekas apaukstēšanās nav pazīstama.
Tradīcija karstajās zemēs – kondiška uz maksimumu. Visi mūsējie pēc tāda slimo. Be careful un ēkās ar kondišku viņu vai nu pieregulēt uz augšu vajag vai arī silti apģērbties.
Normi, Paldies, par aprakstu (atskaitem) 🙂
Turies! Vispār jau interesanti.
Pabūt Nigērijā tas ir kaut kas. Man viens paziņa tur nodzīvoja dažus gadus, un sastāstīja visādus briesmu stāstus par vietējiem un šo valsti. Pats valsts vadītājs oficiāli paziņoja, ka tūristiem te nav ko darīt. Es brauktu vienīgi biznesa darīšanās.